Īsti nekad neesmu sapratusi to Jaunā Viļņa paziņojumu, ka, lūk, pie viņiem budut vsje. Eto kak?
Kā visi varēja būt Jūrmalā, ja visi bija vai nu Piena Festā vai arī KiteParty Ventspilī :D, lai gan pieļauju, ka liela daļa no šo divu svētku apmeklētājiem sevi nepieskaita kategorijai „visi”, turklāt es vēl eju tālāk un nepieskaitu sevi kategorijai „neviens”. Pēc šādas teorijas gan var sanākt, ka „visi” patiešām bija Jūrmalā. :D
Pie velna fonogrammas festivālu, ja Piena teritorijā svētki! Pamanījos būt jau no paša sākuma, mirkli pirms burzmas, tāpēc arī bildēs cilvēku pamaz. Tā nebija privātā ballīte un pie ieejas nestāvēja būdīgi puiši, kas šķirotu iekšā nācējus. Panikas nav.
Sāksim ar vidi un atmosfēru.
Tā kā Pienā līdz šim nebiju bijusi (jā, es arī nesaprotu, kā tas nākas), tad man bija nepieciešama akurāt viena minūte, lai iejustos un saprastu, ka nekāds svešķermenis te nebūšu. Uz terases izvietojušies ielūgtie vintage tirgotāji – sen zināmi, iecienīti un iemīļoti un turklāt SprādziensSkapī meitenes satikt man vienmēr prieks. Kaut kā sanāk, ka Valmiera līdz manīm biežām atceļo, nekā es līdz Valmierai iztaisos, bet vai tad nav vienalga, kurš pie kā brauc, jo ir tik labi, ka brauc.
Vide atbilstoša svētdienai – nesteidzīgs miers, saule, istabas lampas un lampiņas, dīvāni.. jā, dīvāni! Ja līdz šim likās, ka viesistaba var būt tikai viesistabā, tad jūs pamatīgi kļūdāties. Viesistaba var izceļot arī līdz dārzam un koku zari par tās jumtu kļūt. Apgaismojuma uzturēšanai vien vajadzēs pagarinātāju un lūdzu, svētki var sākties. Zaļais pagalms tika pārvērsts par tādu kā milzīgu dzīvokli, kurā kur nu kurais sasēduši viesi. Tie cienā sevi ar Skrīveru saldējumu, masalas tēju, vīnu vai alu, uzkož kādu ogu vai pamanās tikt pie kā sāļāka.
Viesu bērni varēja darboties pie Babas zīmēt, līmēt un citādi radoši izpausties. Tieši nosmaidīju, daudzi taču savas vecmāmuļas tā saukuši un sauc, par babām! Nu, re, tātad arī ome svētkos bija klāt un mīļuprāt izklaidēja mazos ziķerus, kamēr vecāki pļāpāja ērti iekārtojušies dīvānos kļavas ēnā.
Ja kungi vēlējas risināt kādas slepenākas sarunas, tad bez problēmām sievišķi varēja nosūtīt pie Madaras, kur no baltiem palagiem izveidotā teltī tikai veiktas skaistumprocedūras: aromātiski skrubji, maigi krēmi un galu galā vēl zāļu rakstos veidots hennas zīmējums uz ādas. Tik vienkārši, tik nepiespiesti. Katram savs laiks un sava minūte atpūtai.
Vēl nepietiek? Trīs atraktīvi puiši no Stila Galerijas (ja nemaldos ar nosaukumu) piedāvāja friziera pakalpojumus. Drosmīgākie ļāva ņemt rokā šķēres un izvērsties ne pa joka, taču tiem, kam no matiem šķirties tā grūtāk, bija iespēja vienkārši ļauties, lai kaut ko saveido, sapin vai saloko. Ņemot vērā, ka „upurim” spoguļa nebija, pasākumu jautrāku padarīja brīvdabas frizētavas garāmgājēju sejas izteiksme, pēc kuras bija iespējams nolasīt, cik tad greizi, vai gluži pretēji, taisni aizšauts.
Šo sarakstu varētu paturpināt ar šaha spēli, tiesa gan tas bija maksas pakalpojums :D Uzraksts vēstīja: „Apspēlēsim Jūs par 1 Ls.” Vēl sarakstam pievienot novusu, virpošanu un milzīgu ziepju burbuļu radīšanu.
Sākam baudīt.
Ar Gaismu noskatījām ērtāko un labāko vietu, no kurienes visu lieliski pārraudzīsim un neko nepalaidīsim garām. Iegādājām Skrīveru saldējumu (tad gan es vēl nezināju, ka kļūšu par šīs bodītes vakara pastāvīgo klientu un nākšu vēl trīs reizes). Iesākumam izvēlējos kafijas saldējumu, kas biju patiesi intensīvs. Garšoja pēc ledus kafijas ar periodisku, izteikti rūgtu kafijas mērces garšu. Grūti tā apzīmēšanai atrast pareizos vārdus. Saldējuma pārdevēja tik sirsnīga, atraktīva un zinoša. Cilvēki, kuri dara lietas, kas viņiem sagādā patiesu baudījumu un prieku, stāsta par savu lolojumu mirdzošām acīm. Pēc tā vien var atšķirt viltvāržus un lietu darītājus darīšanas pēc.
Vide, cilvēki, mūzika. Hei, iekniebiet, vai es nesapņoju? Vai es tiešām dārza vidū sēžu mīkstā dīvānkrēslā, sauļoju kājas un pļāpāju par mazo lietu lielo burvību? Modernā valodā to sauktu par chill un tā arī ir. Kāds neparasts pozitīvisms un nesteidzīgs miers. Grūti pat noticēt, ka nākamajā rītā jādodas uz darbu un ka šim visam nesekos vēl viena brīvdiena. Zinu, ka šāda doma iešāvās prātā nevienam vien.
Lampas lampiņas un mūzika.
Vakaram nākot un dārzam satumstot, iededzas lampiņas un lampas, uz skatuves viens pēc otra kāpj dziesminieki – atmosfēristi. Kājas pašas dejo, sirds dejo, viss dejo un joprojām nav ticības par to, ka pirmdiena jau lēnu garu čībās velkas uz mūsu pusi.
Kad pie debesīm parādās savādi mākoņi, ir skaidrs, sasodīts – būs lietus. Jau sataisos doties mājās, jo atkal izmirkt negribas, taču kaut kāda iekšējā balss mani notur un kopā ar citiem pienotājiem sagaidu Instrumentus, kas dod vaļā pa deviņiem mēmajiem. Rīb visa Briāna iela un citas tuvējās ielas un tas nav nekāds joks. Līst lietus, kāds pamet domu, ka atliek vien uzsliet telti, sadabūt dubļus un festivāls var sākties. Kāds kliedz – zoņķikus nost, kāds cits kaut ko par krūšturiem nost.. (es gan pateiktu, kas to teica, bet nekompromitēšu cilvēku :D Lietum vairs nav nekādas nozīmes, ir tikai skaļa, iekšas tricinoša mūzika un daudz smieklu. Pilnas kabatas prieka!
P.S. Foto var aplūkot vienu rakstu iepriekš.
Ou perfekts pastāstiņš tev izdevies. Tieši tā -burvīgi- tur bija! Pie manis vari iemest aci piezīmēs un dažās bildēs.. btw tu ar kādā pūļa skatā esi patrāpījusies :]
izlasot aprakstu, tāda žēluma sajūta, ka nebiju tur