Pīļu pusdienlaiks

Ja oktobris būtu kādas pieveicamas distances nosaukums, tad tieši šobrīd tālumā jau varētu redzēt finiša taisni un trīsdesmit novembra dienas, kas izslējušas māj katra ar savu numurēto karodziņu, ar nepacietību gaidot, kad pienāks to kārta. Oktobris ir bijs viena varena distance, kas piesātināta ar garšām, krāsām, skaņām un smaržām, tikšanām un cilvēkiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Neatceros, kad mans kalendārs būtu bijis tik sakrāsots, tik sarakstīts un pilns. Un ticiet man, tā nav sagadīšanās, tas ir lēmums. Lēmums un izvēle.

Kad pusdienlaikā izlēmu neēst, bet gan aizripināt ar velo līdz netālajam parkam, kurš no darba atrodas 7 minūšu braucienā, likās, ka sāta sajūta rodas no skata vien. No saules, no vēja, no visa tā, kas virmo gaisā un izliekas, ka nav viss rudens, bet pavasaris, jo kā gan citādi izskaidrot to mazliet noziedzīgo sajūtu, ar kādu somā iestūķēju cepuri, apzinoties, ka galvu sapūtīs un ka nākamais rīts, iespējams, sāksies ar iesnām?

Parkā kā jau parkā. Māmiņas un bērni, uz soliņiem sasēduši pensionāri ar maizes riku rokās un pīles. PĪLES! Ļoti daudz pīļu, kuras, tā vien šķiet, ir atradušas zelta graudu dzīslu. Tās zina, ko nozīmē apstājies cilvēks, tās zina, ko prasīt, kad kāds apsēžas pasildīt seju saulē. Tā mērķtiecīgā gaita un baiļu neesamība. Pīles!

Pat ja apzinos, ka tas viss banāli, taču tā sajūta, kas rodas to visu vērojot un to, kā oktobris uz brīdi ir izvēlējies patēlot aprīli, ir tik piepildoša.

Bet pasakiet, kad man vēl tā pastāvēt zem koka un palūkoties, kā mainās lapu krāsa, ja ne tagad? Tā visa drīz vairs nebūs, pat ja uz mirkli, brīdi un mēnešiem, bet nebūs.

Arī šos putni, spēlējot izdzīvošanas spēles, pavisam drīz apēdīs. Tas viņi tikai tagad vēl tēlo izvēlīgos. Uz brīdi un mazliet.

Tāpēc ej ārā, kamēr vēl nav pelēcis. Nāks ziema un tā būs kā balta lapa. Kā tu domā, kur tad tu ņemsi krāsas?

Lai silti!

P.S. Vai man tikai liekas, vai arī tie putni patiešām smaida?