Katru reizi, kad gatavoju kādu piparmētru sērijas ziloni, man galvā skan tā Mielava dziesma par piparmētru paldies, par piparmētru skūpstu, par to, ka tajā brīdī, kad piparmētras izies, paliks tikai rūgts. Lai kā tur arī būtu ar to dziesmu, tas nekādā ziņā nav ne par šo, ne arī kādu citu no maniem ziloņiem. Ja nu vienīgi tā skūpsta, vai paldies daļa.
Signe pieteicās klusi un teicās, lai arī zinot, ka man nepatīk atkārtoties, vienu piparmētru paldies viņa tomēr labprāt savā īpašumā iegūtu. Atbilstoši laikapstākļiem arī šo apadīju un vienā rindā atstāju piparmētru ledeņu ziediņus.
skatos un apbrīnoju.
safanojusies nopirku divus fimo klucīšus ar domu, ka nu tik raušu vaļā. ņifiga, tā ir tāada štelle ! tā arī klucīšus nobāzu rokdarbu stūrītī.
a te – smuki rakstiņš, smuki saadīts, sacakots, viss gluds un pabeigts līdz ideālam.
malacis, Kni !
ja iepriekš apbrīna bija par salikumiem, tad tagad es tā ir par visu visu visu, ko ieliec ziloņos.
Ui, paldies!
Tava reakcija ir līdzīga kā Agzvir. http://agzvir.blogspot.com/2010/10/akis-ne-plastika-lupa.html#more
Vēl tagad atceros viņas acis pēc trika – tagad darām tā :D
Man ir tāds parupjš joks, ka tas nav gluži tā, kā divus pirkstus apčurāt :D
Vēlreiz paldies!
Ilgi skatu un priecājos par Taviem darinājumiem un izteikties talantu! Šis zilonēns beidzot “maigi pagrūda” uz komplimentu izteikšanu :)
Paldies un prieks par uzdrīkstēšanos!
Tagad, lielajā fomātā, redzu, ka ne drusciņas neesmu kļūdījusies savā vērtējumā. Skaistulis! Patiesi! Un (gandrīz) mans! Paldies, Kni!
P.S. Gaidīšu ziņu par to, kā zilonim nokļūt jaunajās mājās.
Paldies, Signe un sazināsimies. Mazliet pagulēšu un sazināsimies.