Zaļo zāle, koki nomaina ādu, lietus nomazgā bruģi, bet peļķēs var palaist kādu papīra kuģi. Ziema, dvešot pēdējo dvašu, no rītiem sārto vaigus, cenšoties atgādināt, ka vēl pirms mirkļa te bijusi. Sak, tas uz atvadām, lai pavisam neaizmirstas. Putni, sasēduši koku zaros, ieskandina balsis putnu dziesmu svētkiem, kas ilgs līdz pat vēlam rudenim. Savukārt saule, izstaipīdama starus pēc ilgā miega, mēģina aizsniegt zemi, pavisam viegli pieskaroties pirmajiem asniem un pirmajiem drosminiekiem, kas aizvējā sasēduši uz terasēm, steidz griezt vaigu pirmajiem pavasara glāstiem.
Zilonis darināts niekojoties un izmanotojot pārpalikumus, kas nekad tā arī nekļuva kaut kam par pārpalikumiem. Izglābti no vienveidīgas masas izveidošanas. Zilonis koks. Koks, bez lapotnes. Ja kādam ļoti kārojas, var iekārt kaklā.
Šis ir ļoti skaists… :)
Nu ļoti šoko(kakao)lādīgs. ;)