Izdzirdot vārdu savienojumu “plastmasas ēdiens”, iedomājos par sasaldētajiem zaļajiem zirnīšiem no paciņas, jo to zaļā krāsa ir tik intensīva, ka citu domu nemaz nav – plastmasa. Taču šoreiz runa nebūs par plastmasas zirnīšiem, kuri patiesībā nav plastmasas. Runa būs par japāņu izgudrojumu – no plastmasas un vaska atveidots ēdiens, kurš tiek novietots ēstuves, restorāna vai kādas citas ar ēdienu saistītas vietas vitrīnā, lai tādējādi potenciālajam apmeklētājam radītu priekšstatu par to, ko šajā iestādījumā iespējams saņemt.
Jūs jau smejaties?
Nevajag, noskatoties video, man tapa skaidrs, ka tā patiesībā ir māksla – radīt maksimāli patiesajam izskatam līdzīgu ēdienu, tādējādi neradot nekādas šaubas, ka redzētais verētu nebūt īsts. Strādājot ar plastiku, varu tikai apstiprināt, ka šis process nav viegls un tas prasa patiešām daudz darba, lai panāktu nepieciešamo efektu, lai, piemēram, no plastmasas vai vaska atveidotā ceptā ola ar bekonu patiešām izskatītos pēc tikko ceptas vēršacs ar bekonu. Lai “viltotais” saldējuma deserts patiešām izskatītos tāds, kā īstais.
Japāņu veikumam, manuprāt, ir daudz priekšrocību.
Pirmkārt, vitrīnā esošais “viltotais” ēdiens izskatīsies “svaigs” ļoti ilgi, tādējādi nav nepieciešams uzturēt vitrīnu saldētavas vai aukstuma kameras, kurās katru dienu vai vismaz katru otro dienu būtu jānomaina “ēdamā ekspozīcija”.
Otrkārt, kā tika arī minēts video – ja ir sanācis tā, ka pēc nosaukuma saproti, ka konkrēto ēdienu neesi ēdis, taču labprāt zinātu, kā tas izskatās, šāds plastmasas atveidojums varētu būt kā papildus apstiprinājums tam, ko cilvēks saņems un kas patiesībā zem nosaukuma ir paslēpts. Jā, ēdienkartē mēdz būt fotogrāfijas, taču fotogrāfijās reti kad var nojaust piedāvātā ēdiena un porcijas patiesos izmērus.
Treškārt, valodas barjera.
Ja nu ēdienkarte izstrādāta tikai tādās valodās, kuras jūs diemžēl nesaprotat, šāda veida plastmasas atveidojums varētu būt kā palīgs, lai klients varētu norādīt, ko patiesībā vēlas. Žestu valoda taču lieliski darbojas.
Starpcitu, uz Avotu ielas ir kāds veikals, kura skatlogā ir bulciņas un maizītes, kliņģeri un cepumi un ticiet vai nē, bet arī tie ir butaforija, lai gan jāatzīstas, izskatās patiešām īsti. Nez kā ir ar izmaksām, taču man gribētos domāt, ka ilgtermiņā šis pasākums atmaksājas.
Šeit var apskatīties raidījumu par plastmasas ēdienu http://news.bbc.co.uk/2/hi/asia-pacific/8310560.stm Diemžēl neprotu šo video ievietot tā, lai būtu iespējams skatīties neejot uz BBC mājas lapu.
Iesaku noskatīties arī citus BBC Close-up raidījumus. Tur ir arī viens par Latviju.
Par ko tādu nebiju aizdomājies un pirmo reizi redzu (ja neskaita viltus vīnogas un ko tamlīdzīgu pāris veikalu sadētavās). Tūristiem arī atvieglo dzīvi.
Vienīgi, nav padomājuši par cilvēkiem, kas bez naudas, ar kurkstošiem vēderiem iet garām, bet to laikam nevar labot. :>
Taisniba gan. Cerams, ka sie veikali neizmanto maksligas smarzas, jo tad nabagiem tiesam kurkstes vederi=)
Par smaržām tur nekas netika minēts, bet domāju, ka, ja tādu triku arī izmanto, tas nenotiek tikai Japānā =) Kopumā ņemot, būtu traki, ja tas viss smaržotu, jo radītais smaržu jūklis drīzāk radītu pretreakciju un cilvēkam tur iet negribētos.
bet ir jau arii. Vismaz citas valstis ir piedzivots. Man ka jutigai smarzotajai tas tikpat nepatikami ka skala deju muzika vai uzbazigas pardevejas.
Lasiju, ka ar M-tiklam smarzigais makonis apkart ir radits ar noluku pievilinat pircejus. Neparsteidz, jo ari Kebabu un desinu stendi Vacija uzmacigi smarzo jau pa gabalu.