Ja atceraties to plūmīgo ziloni ar plaukstošo viduci un vainadziņu, tad atcerēsieties, ka tā topošajai saimniecei vissvarīgākā daļa bija nevis izsmaldzinātais ziloņa vēders, bet gan vainadziņš. No sākuma vainadziņš, pēc tam viss pārējais. Ar šo pašu saukli uz lūpām vai pirkstu galos, katrs var izvēlēties pats, tika dotas norādes arī auskariem. Kas nav mazsvarīgi – pogauskariem. Trīs centimetrus gariem.
Viss jau būtu labi, ja būtu tik vienkārši. Auskarus nerādīju ilgi, solīju bildes, bet kā tur tajā dziesmā par solīšanu, bet ne došanu? Dažkārt, radot lietas, apzinos, ka jūs uz tām skatāties citādāk, pamanāt pavisam citas detaļas un noteikti ne tās, kuras redzēšu es. Īsāk sakot, bildes nerādīju, jo gaidīju brīdi, kad varēšu pārtaisīt. Tie, kas bijuši pie manis ciemos, zinās, ka dažiem virtuvē redzētajiem ziloņiem “brāķētie” dvīņu brāļi un māsas, precīzāk, pirmie mēģinājumi atrodami pie ledusskapja. Jāatzīst, nevienam līdz šim tā arī brāķējuma iemeslus saskatīt nav izdevies. Tikai tad, ja ar pirkstu parādu un sīki izstāstu, kur jāskatās.
Re, šis būs noslēguma ieraksts par plūmēm un ziloņiem, bet iespējams, ka iesākums stāstam par to, ko kādā tumšākā un brīvākā vakarā paskatīties. Tur arī par to, kā mēs redzam citus un kā citi redz mūs. Pavisam noteikti zinu, ka tās ir divas dažādas pasaules. Par to rītdien.
Lai priecīgi un silti!
