“Un kā Tu tagad jūties?” laikam ir pirmais jautājums, kuru parasti saņem katrs gaviļnieks, kā arī jautājums, uz kuru retais vien sniedz kādu detalizētu atbildi. Kas tad tur var mainīties, ja veikalā joprojām apšauba manu vecumu, kolēģi pārprasa divreiz, mati sāka sirmot jau divdesmit piecos un vispār, ko tur justies.
Brīdī, kad pavīdēja doma par ballīti, šķiet, nevienu vairs neizbrīnīja fakts, ka arī šogad izkārtoju sev mazo divdienu atvaļinājumu, tiesa gan, šajā reizē valsti nepametu, lai gan tas būtu bijis tradicionālais scenārijs.
Ja viss nebūtu gājis tik gludi, doma tā arī paliktu doma, taču mani tik ļoti apbūra apkārtējo atsaucība un gatavība palīdzēt, ka jau domās zīmēju dekorācijas, klāju galdu, kura man nebija un lauzīju prātu par visādiem sīkumiem. Tradicionāli to sauktu par iespringšanu, kas rezultātā ieilga krietni un nepameta vēl brīdi pēc.
Dekorācijas. Tas nu ir tas, ko es būtu gatava atkārtot, vai pieteikties kādam palīgā. Nezinu, kā ir jums, bet man trūka visas šīs izspēlēšanās, kartona griešanas un krāsu. Rezultāts: katrā logā iekārtojās pa karodziņu virtenei, kuras prom tā arī vēl nav devušās un domāju, ka vēl nedosies.Ja ir sanācis tā, ka galda nav, padomā, kur to varētu dabūt. Šajā gadījumā nācās pārvarēt kaut kādu daļu kautrīguma un doties uz vienu no vietējām kafejnīcām. Paldies Dad Cafe par atsaucību.“Un to Tu pati?” Atlika vien teikt skaļu “protams”, kuru pēc trīs sekundēm papildināju ar “ka nē”. Pat jau vakara gaitā izskanēja ironiska frāze: “Ko tad viņa vispār pati prot,” labi, ka tomēr kāds cits uz šo pavilkšanu uz zoba pateica, ko. Skaidrs, ka protu. Arī pīrāgu un gurķus, taču šajā reizē ļāvos, ka to dara citi un ļāvos tai sajūtai, ko dēvēju par “labi būt labam” un nekautrējoties pieņēmu to, ko draugi gribēja dot. Paldies, Inese! Paldies, gurķu tantes!Viņas katru sestdienu jautā par manu ģimenes stāvokli, dod padomus un dažkārt man ir krietni jāsaņemas, lai pie viņām dotos un ar ironijas lodēm turpinātu atšaudīties. Pieņemsim, ka tā mazsālīto gurķu burciņa, ko saņēmu dāvanā, ir kompensācija.Pat ja no rīta skrien un viss it kā salikts pa plauktiem, vakarpusē ļoti noder draudzīga roka. Paldies, Silva, milzīgs paldies!Ja nevar atturēties no formiņu izmantošanas, tad rezultātā tiek pie šādiem maizes šņukuriem. Ja izkaltē, varot taisīt maizes zupu.. bet viņa neko nemāk, vai ne?Zemenes un ķirši ir kā tāds vasaras atklāšanas salūts.Smieklīgākais ir tas, ka man vienmēr licies, ka trauku mājās ir kā malkas. Izrādās, ka nav vis. Ir vēl kur augt. Ir.Mans šīs sezonas atklājums. Ūdens, šķēlītēs sagriezti gurķi un ledus. Ideāls padzēriens karstās dienās.Ja viss iet kā smērēts, tad ziniet, kādā brīdī kaut kas tiks izsmērēts. Jau no paša rīta no sarūpētajām 30 kūciņām (paldies, Gicha!) akurāt 12 izklājās pa virtuves grīdu, lidzi paraujot padomijas laika pērli – sulas krūzi. Tāpēc uzmanieties ar novēlējumiem, kas saucas – pārsteigumiem bagātu dienu! Visa grīda divpadsmit pārsteigumos.Bet viss beidzās labi un mūsdienu realitātei atbilstoši. Ilgi domāju, ilgi vēlējos. Septiņi fotogrāfi, viena svece.
Lai kā tur arī būtu…
… tie trīsdesmit izskatās šādi te. Priekā un paldies par visu to sirsnību, ko sūtījāt!
Paldies! Ballīte bija mierīga, draugi kautrējās, es par daudz satraucos. Ir kur augt, bet man ļoti patika censties. Man ir tāda nelāga īpašība, gandrīz vienmēr par citiem domāt vairāk kā par sevi. ;)
Tāpēc laikam atturos no baigām vēlmēm, jo neprotu tās pareizi noformulēt. Vienmēr licies, ka cilvēki dabū visu, ko viņu vēlas, atšķirība vien formulējumā, kas savukārt nedod to it kā iedomāto rezultātu.
Kas vēl, ilgi domāju, ko vēlēties, jo katra vēlme atmetās pret ko citu, proti, nepietiek ar vēlēšanos, viss tik un tā pašam jāizdara. Neredzēju jēgu ko tādu vēlēties. Muļķīgi tā.
Es jau lūkojos vairākas reizes, bet ar nespēju neko nokomentēt… mani vienmēr pēc ballītēm pārņem skumjas… tu gatavojies, izsapņo, sadomājies un tad viss tādā virpulī tik ātri paiet… forši, bet skumji. un tad es dienām nenovācu visādus “atmiņas” no ballītes, lai paildzinātu sevī šīs saldās skumjas… tas man bijis vienmēr no agrīnās jaunības, bet tāpat es atkal un atkal taisu tās tikšanās, pasēdēšanas, lai atkal un atkal sajustu gtatavošanās prieku un saldās skumjas…
Pat nezinu, vai tās skumjas, jo tur nav ko skumt. Var tikai izdarīt savus secinājumus par to, kas ir kā un kas ir kas. Visādi citādi jau viss ir labi. ;)
P.S. Šīs kūkas izdzīvoja, jo paspēja ietrāpīt tur, uz kurieni jau devās tās pārējās, proti, ledusskapi.
Kā var nebūt komentāru pēc kā tāda. Fantastisks apraksts un ticu, ka arī pati ballīte bija neaizmirstama. Laimi!
Paldies! Ballīte bija mierīga, draugi kautrējās, es par daudz satraucos. Ir kur augt, bet man ļoti patika censties. Man ir tāda nelāga īpašība, gandrīz vienmēr par citiem domāt vairāk kā par sevi. ;)
Njá, laikam tápat ká ar vèlmèm, tápat arì ar novèlèjumiem – jábùt uzmanìgam un ļoti precìzam :)
Tāpēc laikam atturos no baigām vēlmēm, jo neprotu tās pareizi noformulēt. Vienmēr licies, ka cilvēki dabū visu, ko viņu vēlas, atšķirība vien formulējumā, kas savukārt nedod to it kā iedomāto rezultātu.
Kas vēl, ilgi domāju, ko vēlēties, jo katra vēlme atmetās pret ko citu, proti, nepietiek ar vēlēšanos, viss tik un tā pašam jāizdara. Neredzēju jēgu ko tādu vēlēties. Muļķīgi tā.
Es jau lūkojos vairākas reizes, bet ar nespēju neko nokomentēt… mani vienmēr pēc ballītēm pārņem skumjas… tu gatavojies, izsapņo, sadomājies un tad viss tādā virpulī tik ātri paiet… forši, bet skumji. un tad es dienām nenovācu visādus “atmiņas” no ballītes, lai paildzinātu sevī šīs saldās skumjas… tas man bijis vienmēr no agrīnās jaunības, bet tāpat es atkal un atkal taisu tās tikšanās, pasēdēšanas, lai atkal un atkal sajustu gtatavošanās prieku un saldās skumjas…
nu ko, lai dzīve izdevusies!
P.S. Atlikušās ir ļoti labi saglabājušās… :)
Pat nezinu, vai tās skumjas, jo tur nav ko skumt. Var tikai izdarīt savus secinājumus par to, kas ir kā un kas ir kas. Visādi citādi jau viss ir labi. ;)
P.S. Šīs kūkas izdzīvoja, jo paspēja ietrāpīt tur, uz kurieni jau devās tās pārējās, proti, ledusskapi.
Trīsdesmit un ballīte izskatās fantastiski! :)
Paldies, Laura!