Rakstīt ir viegli.
No rīta līdz vakaram var viskaut ko sarakstīt. Var vajadzības gadījumā izdzēst, pirms kāds to paspēj izlasīt. Var sarakstīt visu to, kas nenāk pār lūpām un ir tik sasodīti viegli. Uzraksti un viss. Sarupekļo. Atvainojies. Raksti tālāk.
Rakstītāju gadsimts, bļin!
Jā, es lasīju (tev twitterī, feisbukā.. )
Tā ir viena no tām frāzēm, kuru sarunas laikā dzirdēt negribas, jo ir skaidrs, stāstīšanas prieka vairs nebūs, otrs ir lasījis, un, ja vien stāsts nav nekas tāds grandiozs, kur nepieciešams plašāks izklāsts, tālāko var paturēt pie sevis un sarunas daļu padarīt par nebijušu. Pēc tam, kad pāris reizes biju to dzirdējusi par savu virtuvi, apzināti sāku glabāt un pietaupīt stāstus vai tekstus, ar kuriem padalīties ar konkrētu draugu vai draugiem. Tas ir kā visiem iedalīt pa pamatēdienam, bet tikai dažiem pietaupīt kūku. Tik tālu nu esam. Vēl trakāk tikai ir dzirdēt tā visa kopsavilkumu, kas rezultējas ar vārdiem: man nav iemesla tev pajautāt, kā iet, jo esmu visu jau izlasījis. Tad atliek tikai apzināti klusēt. Jā, tieši tik tālu esam.
Toreiz nevarēja tā uzrakstīt īsziņu. Bija jāzvana un jārunā.
Visticamākais, daļa no jums šādus laikus vairs neatceras, bet tā patiešām bija. Un tagad iztēlojieties situāciju – to garo īsziņu, kuru pirms brīža uzrakstījāt, kā būtu, ja jūs piezvanītu un to tekstu izklāstītu mutiski?
Un vēl, jums nekad nav licies, ja tie vārdi, kurus uzrakstāt, pateikti skaļi, izklausās kaut kā jocīgi, ja ne pat muļķīgi? Nē? Vai vismaz ne tik dramatiski?
Atceros akadēmijas laikus, kad spriedām, ka ar rakstītu eksāmenu ir elementāri, tavas zināšanas tiek novērtētas pēc tā, kas ir uzrakstīts. Nevar pajautāt papildus, nevar samulsināt. Tekstu nevar samulsināt. Lielākā daļa eksāmenu bija mutiski un katru reizi pastāvēja iespēja, ka ar vienu vienīgu jautājumu vai nu spīdēsi zeltā, vai sagrausi visu, ko tikko būsi pateicis un izrādīsies, ka esi manāmi sapinies iepriekš stāstītajā, kas visticamākais ir tāpēc, ka norakstīji no kabatā ieslēptas lapiņu kaudzes. Punkts!
Virtuve
Un zināt, kāpēc radās virtuve? Ne? Tikai un vienīgi nenotikušu sarunu dēļ. Jā. Tikai. Vienīgais labais iemesls, kāpēc par to var teikt, ka labi vien ir, ir ziloņi. Par to arī iedzersim (tēju, kafiju, vīnu, rumu, viskiju.. ūdeni?), jo tieši ziloņi ir tie, kas tekstu pārvērš par iespēju satikties.
P.S. Un beidziet rakstīt tās īsziņas. Jūsu pirksti ir noguruši.
P.S.2. Kā gāja ceļojumā? Aa, labi, paskaties bildes feisbukā. (lūk, un vēl viena nenotikusi saruna un tikšanās)
Šī ir viena no tām lietām, kas mani vairākus gadus mēģināja pierunāt izdzēsties no draugiem un facebook. Esmu divus mēnešus kā dzēsusies un zini, man nemaz pēc tā visa tik ļoti neprasās. Dzīvot var arī neesot sociālajos tīklos! :)
Manuprāt, runa nav tik ļoti par dzēšanos, bet gan par dozēšanu. Atstāt telpu vienam un piešķirt lielāku telpu otram, kas ir īsts. Vairāk veltīt laika reālajam. Stāsts par dozēšanu.
Neapgalvoju to, ka jādzēšas. Es to izdarīju sevis dēļ, apnika uzņemt svešas problēmas un pārspīlēti tēloto laimi. Pietam, mani sāka kaitināt fakts, ka cilvēki nevis stāsta par to kādas piem. bija viņu kāzas, viņi vnk iemet 189 bildes (daļa no tām pat nav apgrieztas pareizajā pozīcijā un, visiem šķiet, ak visi dzīvo ilgi un laimīgi. Maniem vecākiem ir tikai viena bilde no kāzām. :) Un, viņi nodzīvoja laimīgi 21 gadu. Tagad cilvēkiem ir tūkstošiem kāzu bilžu un, viņi izšķiras divu gadu laikā. Mēs visu pārāk publisku esam pataisījuši, vairs nav cilvēcības, jūtu, ir tikai burti, bildes un “laiki”!
Tu taču zini, ka stāsts nav par bilžu skaitu, bet gan par pamatvērtību trūkumu un pat neesamību?
Zinu.