Realitātes šovs ar Ketu

Pirmajā vakarā Keta, atstāta pie manis uz 9 dienām, izložņāja visus kaktus, visas skapjaugšas un iemēģināja palodzes. Vienreiz uzšņāca un vienreiz pieglaudās. Tik īss tas rezumē. Pa nakti meta rituālos lokus, kas regulāri krustojās ar manu gultu. Pieļauju, ka dāma nāca pārbaudīt, vai es tiešām guļu, vai tikai izliekos un elektrības taupīšanas nolūkos esmu arī izslēgusi gaismu. Loģiski, ka jutu šo ciemošanos un aicināju kaķi rimties. Nesaprata. Kaut ko nogāza otrā istabā un visticamākais sabiedēja pati sevi. Pamodos laikus, taču, kā jau paredzams, neizgulējusies un ar vieglu iztēles devu varēju iedomāties, ka tieši tā (patiesībā vēl trakāk) jūtas jaunās famīlijas, kurās ienācis brēkulis. Atšķirība gan tāda, ka šis „brēkulis”, kas patiesībā nebrēc, atgriezīsies pie savas saimnieces jau nākamajā nedēļā un naktī viņa man nav jābaro. Prot apkalpoties pati.

Atstājot Ketu mājās, neko īpaši neslēpu un cerēju, ka kaķis jutīsies kā mājās, taču apzināsies, ka ir ciemos. Neko negāzīs un paklāju nepietaisīs, jo galu galā viņai ir kaste ar šikām silikona granulām. Tādu brīnumu redzēju pirmo reizi. Cik universāls šī materiāla pielietojums – cits apaļumiem, cits.. nu labi, aizrāvos. Koridorā pavilku žalūziju uz augšu, lai Keta varētu kontrolēt pagalmā notiekošo. Atā, atā un devos uz darbu.

Jāatzīstas, ka mājās nācu ar zināmām bažām, jo savulaik Fēliksa (Ini runcis) pieskatīšana izvērtās visai neveiksmīgi. Tiesa gan, bezkauņa bija savās mājās, tāpēc sū netrāpīšana kastē varētu būt piedodama, ja vien viņš to nebūtu trāpījis gultā… atriebīgais maita metienu ar čību par marta simulēšanu pie ārdurvīm jūlijā nebija piedevis.

Slēdzu vaļā durvis, ienācu koridorā, noliku somu un pusbalsī saucu pieskatāmo, kas tieši tajā brīdī lēca lejā no skapja. Sasveicinājos un veicu inspekciju. Apbrīnojami! Nekas ne sagāzts, ne izpluinīts. Noglāstīju un par paklausību iebēru barotavā mazliet no paciņas, uz kuras aizmugurē rakstīts: 20 Stück pro Tag. Kaķu našķis. Nosūtīju ziņojumu saimniecei, baidoties tomēr madāmu par agru saslavēt. Tad jau manīs, vai vakardienas kārtīgums būs bijusi teicama aktierspēle, vai tomēr labā audzināšana.

Gaidīju viesi un gatavoju vakariņās krāsnī ceptu foreles fileju. Mazu kriksi saņēma arī madāma. Pārbaudei, cik tad „svēžija riba” man tirgū pārdota. Kaķis neēda. Mierināju sevi ar domu, ka šis varbūt ir viens no tiem, kas smādē visu, kam nav virsū uzraksta ProPlan. Galu galā manu vecāku kaķis ar zivi sākumā spēlējas, tad divas dienas notur. Kad tā ir viegli apkaltusi, patur vēl mazliet un tad tikai ēd. Laikam tāda ir viņa izpratne par kaķu delikatesēm.

Pēc vakariņām Keta bija iejutusies tik ļoti, ka jau rausās klēpī un murrāja.

Vakars vēls un zvaigznes spīd,
gribu būt spējīga pamosties rīt.

Pēc kaķa domām noteikti atkal sākās izlikšanās ar elektrības taupīšanu, tāpēc pēc kāda laika viņa nāca izlūkos. Uzburot ainiņas no sērijas „kā būtu, ja būtu”, centos iemigt, bet traucēja tālumā dzirdamā ledusskapja rūkšana. It kā ar to nebūtu gana, Keta bija izlēmusi, ka nakšņos man blakus, vai vismaz uz brīdi atlaidīsies man blakus. Pārkāpusi pāri ar savu smagsvaru, nolikās blakus kā plauša un prasījās paijāties. Tas arī vēl būtu nieks, bet Keta murrāja skaļāk par ledusskapi virtuvē, turklāt ledusskapja rūkšana kāda mirklī vienmēr beidzas. Keta „nebeidzās”. Murrāja kā tāds kolhoza traktors rudens ražas novākšanas laikā. Mistiskā kārtā tomēr izdevās iemigt, taču, ja jau auklēšana, tad auklēšana. Tā ap pusdiviem madāma atkal veica savus rituālos apļus, kuriem ceļā gadījās arī gulta. Aicināju viņu tomēr pievērsties miegam, vai vismaz ļaut to darīt man. Iemigu otro reizi un pamodos brīdī, kad Keta kārtojās pie otriem sāniem un atkal prasījās paijāties. Bandīts, ne kaķis. Kad zvanīja modinātājs, madāma bija aizvirzījusies uz kājgali un izrādīja nesapratni par modinātāja griezīgās melodijas izvēli. Ja viņa būtu trīs reizes pēc kārtas aizgulējusies, tad noteikti izvēlētos ko līdzīgu.

Pamodos neizgulējusies, iebēru bandītam barību un taisījos uz darbu. Atklāti sakot, to visu posmu no Art.ielas rezidences līdz Vērmanītim gāju pa pusei guļot. Atliktu tikai pievērt acis un noorganizēt blakus kādu, kurš mani droši nogādātu no punkta Ā līdz punktam Bē, ejot varētu droši nosnausties.

Par latvieti visu laiku guļošo var izlasīt šodienas žurnālā „IR”, kur savās pārdomās negribīgi dalās Fredis.. tieši pirms piecdesmitās jubilejas. Nesvinēšot kā Pauls, jo divus ģēnijus valsts pavilkt nevarot.

Foto: london.inetgiant.co.uk