Viņi stāvēja pie gājēju pārejas un nevarēja īsti pateikt, vai viņu piektdiena tikko bija beigusies, vai tomēr sestdiena pārlieku agri iesākusies. Viss vēstīja par to, ka abi bija aizkavējušies vakardienā. Viņam – sestdienas rītam pavisam netipisks ietērps, savukārt viņai – sestdienas rītam pārāk knaps.
Vēl bija viņi. Divi saules brillēs, iesmaržojušies ar vienu aromu, kura galvenais uzdevums bija maskēt to, ka piektdiena beigsies tikai pavēlā pirmdienas rītā. Nē, viņi nebija nekādi slepenaģenti, kuri varētu maskēties lētos džinsos, skolas izlaiduma žaketē un piektdienas vakaru džemperī. Pusdeviņos sestdienas rītā tādu “aģentu” bija vairāk, nekā varētu iedomāties. Citu prāvo masu spēja kustināt vējš, kurš mistiskā kārtā manai mazmasai nepiedūra ne pirksta. Izvēlīgs. Pieņem izaicinājums.
Bet tirgus vēl tikai modās, neviens negrūstījās, izvēle plaša un visi mani dārzeņu un gaļas dīleri savās vietās. Ik pa laikam tik noskanēja kaut kas par “spirtvodkasigaretas” un viss ritēja ierasto gaitu. Kinza, rukola, ledus salāti, kraukšķīgi redīsi, gurķi. Ierastā rinda pēc sviesta. Jaunie burkāni. Uzraksts vēsta, ka viens lats par bunti. Jaunās bietes ar visām lapām, starp citu, brīnišķīgs salātu papildinājums. Gaļa zupai un papildinošais, ja nemāki, es tev iemācīšu. Mana gaļas tante ir apburoša. Katrs sestdienas rīts kā piedzīvojums.
Gurķu tantes esmu ietrenējusi. Uz jautājumu, kā sokas, viņas atbild veikli – kolosāli!
Lai arī jums – kolosāli!
