Šo stāstu nevar iesākt ar vārdiem “šovakar..”, jo ir jau dziļa nakts, bet man ar to miegu ir tā, kā ir. Sakreņķējos, bet ne jau par to man tagad runāt.
Kad ieraudzīju Viņas bildes, acu priekšā būrās ainiņas viena pēc otras. Gluži kā kino tās stājās rindā un veidoja nebeidzamu stāstu. Skatoties Viņas bildētajās pļavās, iedomājos dzestru rudens rītu, lauku māju ar rudenīgo puķu dobēm, smaržīgu un saules piepildītu gaisu un terasi. Koka mājas terasi, uz kuras stāv krēsls ar spilveniem, siltu vilnas pledu, bet uz galda kūp kafija. Mugurā gaiši pelēks pīnēs adīts džemperis.. nav mans, aizlienēts. Kopīgs siltums. Nebeidzams, starojošs miers. Blakus sildošs plecs un mirdzošas acis, kas to vien nosaka, ka jābaidās nav. Viss nebūs labi. Viss ir labi.
Tādu, lūk, ainu uzbūru, bet Viņai, manai viešņai Paulai noteikti ir citas ainas. Arī Viņa ir no Ziemeļpola un mums, kā jau ziemeļpoliešiem, savs redzējums. Īpaši par tām pļavām un dabu. Sirsnīgs paldies Paulai par noskaņu bildēm, jo man ir liels gods tās izstādīt te. Tas nekas, ka ir tikai dažas, bet ar tādu noskaņu daudzumam nav nekādas nozīmes.
Lai silta diena! (Dziesma te)
tā izskatās mana mīlestība uz Latviju
:)
un paldies par dziesmu!Biju piemirsusi par tādas eksistenci, bet šodienai tik ļoti perfekti piederas. Ir laba diena :)