Runātājs

Pēc cīņas ar miegu visas dienas garumā, kas viļņveidīgi te uzplūda, te atkal pazuda, radot maldīgu iespaidu, ka nu esmu atguvusies, devos uz māju ar nelielu līkumu. Uzdāvināju sev SockBox dizainētās zeķes un nolēmu iegriezties arī mūsu uzņēmumam piederošajā salonā mazliet atpūsties un papļāpāt ar kolēģi, ar kuru vienmēr nākas sacensties asprātībā nemaz negribot. Ja pret mani spēlē vārdu spēli, es spēlēju pretī.

Sajutusies pēc procedūras mazliet labāk, devos caur bodi uz mājām. Rimimi cilvēku pilns un rindas garas jo garas, taču vēders sūta signālus, ka “ai, ēdīs to, kas ir (lai gan nekā nav)” šeit nederēs. Salieku groziņā kāroto un stājos rindā. Pāris cilvēkus priekšā stāv kāda sieviete, bet aiz viņas laika zoba plucināts vīrietis, kurš kādā mirklī uzsāk sarunu ar blakus stāvošo sievieti, kas izskatās pēc biroja darbinieces. Tāds grāmatvedes tips – kārtīga un mazliet pareiza. Sieviete par runātāju sajūsmu neizrāda, drīzāk izturas pret viņu kā pret sabiedriskā transporta pasažieri, kurš meklē jebkādus iemeslus, lai tikai varētu papļurkstēt. Tādu, kurš komentē katru šofera manevru, vai kāda cita pasažiera uzvedību. Viņiem tik pamet sarunu tematu un, pasarg Dies’, izsaki kādu piebildi par viņa sacīto. Zini, ka sarunu biedrs, kamēr kāds no jums neizkāps no transporta, garantēts.

Vīrietis izskatās tāds savāds un viņa smiekliņi drīzāk ir satraukumu maskēšanas mēģinājums. Groziņā ir tikai viens produkts, ja to var tā nosaukt. Paliela izmēra pudele šņabja. Grūti pateikt, ja ne litrs, tad nullseptiņi noteikti. Vīrietis it kā taisnojas par pirkumu, kuru taisās veikt. Šādas taisnošanās man liekas nožēlojamas.
Tajā mirklī atcerējos Kases komentāru pie ieraksta par Lielajām cerībām. [..] lai ko tu darītu, tev nedrīkst par to būt kauns pašai no sevis. Sabiedrību, draugus, cāļus uz brīdi noliekam malā. Tev ir jābūt iekšējam lepnumam par to, ko esi sastrādājis vai taisies sastrādāt. Tas ir mērs. Pareizais virzies. Sirds balss. Sauc, kā gribi.

Lai nu kā, man radās sajūta, ka vīrietis tur taisnojās, jo viņam patiesībā bija kauns. Saprotu, ka nevar ar lepnumu nopirkt šņabi, taču taisnoties arī nevajag. Nu un? Kas par to? Pērc un streb uz veselību, taču netaisnojies turklāt vēl svešam cilvēkam.

Vīrietis uzrunājot sievieti: “Bet vai tad Jūs nepirktu lietu, kuru dot lētāk un turklāt Jums ļoti vajag (atceramies par šņabi)?” Vīrietis noķiķina un turpina kaut ko gvelzt par smaidiem, par sevšiniekiem sabiedriskajā transportā, par nogurumu un vēl sazin ko. Vīrieša taisnošanās un muļķīgie jautājumi padarīja viņa personību un izskatu vēl nožēlojamāku nekā viņš patiesībā ir. Alokoholiķis, uzreiz skaidrs. Cilvēks, kurš pērk alkoholu, lai vienkārši to iebaudītu vakarā vai arī pacienātu draugus, nekad netaisnosies svešu cilvēku priekšā par savu pirkumu, jo tas ir tikai alkohols. Tas ir tā pat kā piens vai maize, tikai reibina un izraisa atkarību, lietots lielos daudzumos bojā veselību. Taču tas nav nekas īpašs, par ko būtu jālokās citu priekšā.

Par vīrieša jautājumu, vai es nepirktu lietu, kuru man ļoti vajag un kuru turklāt vēl dod lētāk?
Tā ātri apdomājos un nodomāju – nē, nepirktu. Ja man patiešām kaut ko ļoti būtu vajadzējis jau iepriekš, es to nopirktu arī tad, ja to nedotu lētāk. Tieši šodien nodomāju, jopcik, beidzas matu balzāms un re, rimimi dod lētāk. Vajag un vajadzētu nopirkt, ai.. nepirks. Tur vēl drusku ir un, ja arī pirktu, tad es noteikti netaisnotos neviena priekšā, jo kāda gan daļa citiem gar to? Visticamākais, viņiem šis fakts pat neinteresē. Tikai mēs paši lietām un notikumiem piešķiram to nozīmi, citādi tās ir tikai un vienīgi lietas. Parastas lietas.

Foto.