Mēs bijām pie Pētera uz dzimšanas dienu.
Atspiedusi glavu pret sola malu un pievērusi acis, kā es to parasti daru, klausījos Pētera darbos. Spēlējot Sinfonietta Riga, man izdevās saklausīt – daudzslāņainu, mazliet gaisīgu ziloni.
Tie, kas kautrējas no klasiskās mūzikas koncertiem, par tiem domājot kā nesaprotamiem, es tomēr ieteiktu pamēģināt vēlreiz. Nav jācenšas saprast, vajag klausīties un ieklausīties. Vajag būt drosmīgam un pievērt acis, lai uz brīdi viss apkārtējais it kā izzustu vai vismaz neeksistētu. Atpūtinot vienu maņu, citas taču strādā labāk, ne?
Tā es pie Pētera eju ik pa laikam, ļaujoties tam, ko dzirdu, nemēģinot to analizēt. Man pietiek ar to sajūtu, kas vienlaicīgi spēj palīdzēt atslēgties un izdomāt lietas, kuras pirms tam likušās par sarežģītu.
Strādāt ar puscaurspīdīgo plastiku ir tāda paļaušanās, ka galu galā no tiem slāņiem tomēr kaut kas būs un ka izdosies tas, kas domās saskatīts. Puscaurspīdīgā plastika likta kārtās, katrā no kārtām ieliekot arī savulaik sataupītos mokume gane tehnikā grieztos slāņus.
Saklausītais zilonis un miniatūrie pugauskari, kuri ir pat ļoti pamanāmi, būs tavi par 23 delfīniem. Pieļauju, ka ar ziloņa pielietojumu (iekarams vai piespraužams) vēl var variēt, tik vien kā jāatrisina vakardien saulūzušā vissmalkākā urbīša problēma.
Lai silti!
Tikai nepārproti, bet nu šaušalīgs skaistums. Pilnīga šodiena – aprasojusi loga rūts un nenosakāmas krāsas gaisma tai cauri.
Tur taču nav ko pārprast. Dzirdētu Tu, kā Rudu izsaka sajūsmu.. Paldies!
Ik pa laikam ienāku šeit tikai ar vienu mērķi – aplūkot šo ziloni. Brīnišķīgs.
Paldies!
Laikam beidzot jāsaņemas un jātaisa jauni.
Gribēju tikai, lai zini, ka es vēljoprojām ik pa laikam ienāku paskatīties, uz šo debešķīgi trauslo ledusziloni. Un pa ceļam vienmēr satieku Oglīšziloni un kautrīgi pamāju viņam ar ķepu, jo arī viņš ir satraucošs (rakstīju satriecošs, bet pirksti, acīmredzot, zina labāk, nekā es, kas man galvā notiek).
Tavos ziloņos ir tik viegli iemīlēties! :)