Pirms atvērt jaunas durvis, iepriekšējās jāver ciet, lai nerodas caurvējš, turklāt dienās, kad vējš pūš tik neganti, ir pēdējais laiks savirināt visas nu jau aizejošā gada durvis, lai drošu soli varētu ieiet pa nākamā gada pirmajām.
Sēžu un jau kādu brīdi cenšos raksturot aizejošo gadu, taču doma nekādi nedodas rokā. Cik to viegli bija izdarīt par 2010. gadu, tik kūtri padodas par šo. Darba un „punktiņu” salikšanas gads. Ja pirmā gada puse izrādījās visai garlaicīga, tad otrā krietni piešāva uguni un salika visu pa savām vietām, pieberot ikdienas maltītei mazliet asuma un kaislību.
Un tātad – gads iesākās ar kārtējo pārvākšanos pāris kvartālus tālāk, jo, kā zināms, tie, kas dzīvojuši Avotielas rezidencē pārceļas uz dzīvi vai nu pāris kvartālus tālāk, vai arī pamet valsti. Valsti pamest negrasījos, tāpēc izvēlējos pirmo variantu un pāris kvartālus.
Kādu laiku vēlāk, kad biju iekārtojusies jaunajā dzīvesvietā, izpakojusi visas kastes un sabīdījusi visu pa savam, ķēros klāt lielākajam ziloņu maratonam, kādu jelkad biju pieredzējusi. Akurāt 109 ziloņi ir atrādījušies virtuvē, kuriem papildus var pieskaitīt arī aproču pogas, kuras gada otrajā pusē beidzot uzņēma savus apgriezienus, var pieskaitīt krelles un auskarus, kuri rotā nu jau jūsu dekoltē un ausis. Ražīgs darba gads! Ja pagājušajā gadā piešķīru nomināciju gada zilonis, tad tādu šajā gadā gribētos piešķirt ziloņu sērijai, proti, Paspēt līdz pasaules galam. Īpašs paldies Rudu, kura pavisam nejauši ar savu piebildi „Tu galvenais paspēj līdz pasaules galam” sniedza iedvesmu veselai ziloņu sērijai, kas nekur nepazūd, tā turpinās.
Ja jau iesāku par sērijām, tad šajā gadā tika aizsākta sēriju tradīcija: Skaipa kolāžas, Runā viesis (turpināta no pagājušā gada un uzņēmusi apgriezienus), Gūgle jautā, Kni atbild un Filma Tavam rudens vakaram.
Ja man jautāsiet, kas ir bijusi mana šī gada filma (nav runa par tās iznākšanas gadu), tad pieļauju, ka mirkli tomēr apmulsīšu un atbildēt nevarēšu. Vizuālais noteikti tiks Baseinam, izmisuma un asaru gabali: The Boy In the Striped Pajamas un filma, kuru es nekad nebūtu gribējusi redzēt “Never Let Me Go”. Filma, kuru noskatītos vēlreiz, lai no sirds izsmietos, ir filma Almanya, kā arī filma “It’s Kind of a Funny Story”.
Gada dziesma un gada muzikālais atklājums.
Uz Positivus es atkal neaizbraucu, taču pateicoties radio101 un draugiem, man ļoti veicās noķert to īsto sajūtu. Šajā reizē jāsaka paldies Tincii, kas īstajā brīdī piezvanīja man, lai atskaņotu James dziedāto “Sit down”. Kas attiecas uz gada muzikālo atklājumu, tad, lai cik tas arī sen jau liktos, šo titulu piešķiršu kaimiņu puikām un grupai Ewert and The Two Dragons. Neskatoties uz vilšanos koncertā, tik un tā ļoti labprāt viņus klausos atkal un atkal. Aktuālā viņu “skaņa”: “Good Man Down”.
Par Gotye laikam vairs nerunāšu, jo pateicoties visām radiostacijām, kurām nav slikums to skaisto dziesmu “Somebody That I Used To Know” padrillēt uz vella paraušanu, man to vairs dzirdēt negribas. Nemākam dozēt, nemākam.
Tomēr, lai nesanāk tā, ka visas muzikālās balvas tiek izdalītas kaimiņiem un ārzemniekiem, gribētu arī vienu īpašo par sajūtu, prieku acīm un ausīm piešķirt Instrumentiem. Ir taču pelnījuši!
Gada brokastu vietas tituls bez jebkādām šaubām pienākas Innocent Cafe. Lai slavēta tā svētdiena, kad pirmo reizi tur brokastojām pie apaļā galda tālākajā stūrī pa labi. Pirmā reize kā jau pirmā reize, neveikla un tāda uz taustīšanos, turklāt taustījāmies tik ilgi, kamēr brokastvietu jau slēdza ciet un kaloriju festivālu nācās turpināt Avotielas rezidencē. Ja nemaldos, tad todien bija dikti silts un mēs svinējām Kristīnes.
Kas ir Innocent? Tā ir tā lieliskā vieta Blaumaņa ielā. Tā vieta, kur visi viesmīļi īpašā kastingā atlasīti. Tā vieta, kur vienmēr jūties gaidīts, turklāt nav svarīgi, vai bailīgi nāc pirmo reizi, vai drosmīgi jau desmito. Sperot kāju pār slieksni, Tu topi savējais.
Un ko vēlētos pieteikt šajās nominācijās Tu?
Foto moto loto no šejienes
