Zosis, raidot atvadu klaigas, aiztesa pārziemot.
Vējš tik vien kā nopūtās pakaļ un ar to ardievas bija pamātas.
Tikmēr es, skatoties uz sevi kā citplanētieti, nespēju iejusties sezonu maiņā. Nemitīgs diskomforts un nespēja ne pieņemt, ne arī skatīties uz sevi pavada katru rudens sākumu. Tā vieta, pie kuras lielākā daļa sieviešu regulāri nopūšas, ka viņām nav ko vilkt mugurā, piebāzta pelēkām drānām! Pilns ar pelēkiem maskēšanās formas tērpiem, kurus priekpilnu seju ekspluatēju iepriekšējās sezonās, sakarā ar vēlmi pazust pūlī. Esmu sev mantojumā atstājusi pelēku slāni, kuru nekādi nespēju nomainīt, kur nu vēl šobrīd pieņemt. Alkstu krāsas – gan mugurā, gan sajūtās. Kādā krāsā ir smiekli?
Svētdienai derēs šī dziesma. Tā patiesi ieskrienas pirmajā minūtē un astotajā sekundē, savukārt auļot sāks otrajā minūtē un astoņpadsmitajā sekundē.
Krāsainu svētdienu!
Pāreja uz rudeni man liek justies labāk. Ievīstos krāsās, vējš matos, jūtos tik tik tik…brīva! Varbūt arī mežonīgāka. Tā, ka šķiet pie spēcīgākas brāzmas nekas mani nenoturēs un es aizvirpuļošu tai līdzi. Un jā. Arī skaistāka jūtos :)
smiekli noteikti ir svaigas zāles zaļā krāsā! uz īsto zāles krāsu jāskatās jūnija pašā sākumā!