Skaļais reiss

Man šķiet, jums jāpalasa, bet bildes skatīsieties vakarā.

Iekāpjot autobusā, likās, ka iegrimstu trokšņainā ūdens tilpnē, kura vienā stūrī no skaļuma burbuļoja. Jauniešu bariņš bija apsēdis aizmugurējās durvis un radīja pārpildīta autobusa sajūtu. Cenzdamies pārkliegt viens otru, tie pārsprieda viņiem vien zināmas un saprotamas lietas.

Katrā tādā barā ir viens barvedis un šajā reizē tā bija jaunkundze ar bravūrīgu balsi, kuras galvenais uzdevums bija, lai viņu dzirdētu ne tikai bars, bet arī visi pārējie, kas tobrīd ar grūtībām saprata, kur tieši iemaldījušies. Jaunkundzes smiekli šķēla drumslās visas miega paliekas, kas vēl kādam bija palikušas acīs, aicinot katru reizi atskatīties trokšņa noplūdes virzienā.

Apsēdos blakus kādai sievietei, kura cenšoties būt stiprāka par visiem apkārt esošajiem traucēkļiem un trokšņiem, mēģināja lasīt savu kindle veidīgo grāmatu. Vienmēr esmu prātojusi, ko darīt, ja nonāc mājās pie kindle cilvēka. Vai grāmatplaukts, kurā pazust uz pāris minūtēm, lai saprastu, pie kāda zvēra patiesībā esi atnācis, ir, vai arī plauktu rotā atvērta elektroniskā grāmatiņa, kura atstutētā kādā statīvā un kuras ekrānā mirgo lasāmo grāmatu saraksts.
Kundze pūta un elsa, cīnoties ar savu nespēju savaldīties. Tā vien likās, ka tūlīt, tūlīt viņa eksplodēs un sakliegs uz jauniešiem, lai tie beidzot aizvērtu savas mutes un attaptos, kur patiesībā atrodas, ka te ir kāds, kurš cenšas izbaudīt vēl dažas minūtes pirms darba dienas sākuma un ka (pavisam klasiski, bet tomēr galīgi nesaprotami kāpēc tieši tur), ja jau viņi tik ļoti grib bļaustīties, lai iet un kliedz mežā. Katrs viņas nopūtiens bija vēl kaitinošāks par jauniešu klaigām un izrādīšanos, jo viņi to darīja tāpēc, ka tā ir viņu vāji audzinātā daba, bet kundze pūtās, jo jauniešu daba viņai nebija pa prātam. Viņa pūtās no dusmām.

Autobuss brauca nesteidzīgi un piestāja pieturās kā jau katru rītu. Brīdī, kad baurojošais pūlis izvēlās no autobusa, jums vajadzēja dzirdēt, cik atviegloti viņa nopūtās. Tas bija apmēram tāds mirklis kā filmās, kad Brūss Viliss septiņdesmit trešo reizi ir izglābis pasauli, trīcošām rokām pārgriežot kāda mehānisma vadiņu, kas izrādījies visas pasaules drošības apdraudētājs. Likās, ka viņa pārlaimībā izplūdīs, jo dusmas bija aizplūdušas, viegli plivinoties aiz jauniešu mugurām. Kā tāds atvadu mājiens ar lakatiņu. Vēl tikai laimes asaras trūka.

Varētu jau teikt, ka viņas tā brīža lielākā laime bija tas, ka troksnis bija pametis autobusu, bet patiesībā, viņas lielākā laime tobrīd bija tā, ka viņai nebija jāpārvār sava nespēja aizrādīt. Tas tad arī viss. Situācija bija atrisinājusies pati, tā nebija jārisina.