Saņemt kaut ko ar parastā pasta palīdzību, vienmēr bijis kas mazlietiņ maģisks. Kāds gājis uz pastu, ar roku rakstījis uz aploksnes, pirms tam visu saturu saiņojis vai kā īpaši pakojis, veltījis mazlietiņ vairāk laika, nekā nospiežot elektrosniski “sūtīt”.
Kad šīs nedēlas vidū saņēmu paziņojumu par sīkpaku, mēģināju galvā apspēlēt domu. Bija jau tikai viena ideja, taču apsverot pāris par un pret, tomēr to pavisam veikli atmetu un nolēmu uz pastu iet citu dienu, jo uz lapiņas sūtītājs norādīts nebija. Lūk, šo te es nesaprotu, kāpēc nekad nenorāda sūtītāju. Tas tomēr aiztaupītu pārdomas un iespējams arī vēlmi doties uz pastu, vai gluži otrādi – to veicinātu.
Pēc paciņas neaizgāju ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā ne, aprēķinot, ka vēl pāris dienu man ir un neko nenokavēšu. Pēc tam, kad saņēmu epastu ar vienu vienīgu jautājumu, vai gadījumā neko neesmu saņēmusi, no satraukuma un patīkamā pārsteiguma, man sasāpējās vēders. Papildus visam tam mani pārņēma viegla deva kauna, ka biju ļāvusies iespējamos sūtītājus šķirot pēc nozīmīguma ar domu “ai, gan jau pagaidīs”.
Taču smieklīgākais šajā stāstā ir tas, ka pirmā doma par sūtītāju bija patiesa, lai gan likās visai nereāla un no tēmas “nē, nevar būt!”.
Visa šī sakārā man radās pārdomas, kāds tomēr cilvēks maita (to es tā kā vairāk par sevi)… aprēķināju dzinuli, cik ātri kustēties un tas nav tikai šajā pasta lietā. Arī nedēļas nogalē veicamo darbu ziņā. Briesmīgi, patiesībā. Mazlietiņ nokaunos. Nokaunos un dodos uztaisīt Laiķika ōfisam vēl pāris kartiņu =)
Labu miegu un košu nedēļu!
Vienīgais iemesls, kāpēc es kādreiz neesmu gribējis iet uz pastu, ir tad, ja zinu, ka tur gaida ierakstīta vēstule no Pašvaldību policista. :) Citādi pasta apmeklējumi ar sūtījumu saņemšanu taču vienmēr ir forši! Īpaši, ja esi kaut ko Latvijā nedabūjamu pasūtījis no ārzemēm.
Tā bremze jau bija tāpēc, ka es nezināju ne kas tur ir, ne no kā tas ir.
Bet labi, ka aizgāju. FANTASTISKS REZULTĀTS šim gājienam!