Gads ir kā tāds skrējiens, kur dažubrīd jāskrien mazliet ātrāk, sprintā vai kāda garāka distance. Ir brīži, kad atelpā var arī pasoļot, taču, ko darīt tad, ja kāds cits tavā skrējienā ielec pa vidu un grib skriet pa tavu trasi, savācot tavus applausus?
Cilvēkus šajā jautājumā dalu divās kategorijās: tie, kas rada un tie, kas kopē. Runā, ja tiec kopēts, tu dari visu pareizi. Mazs mierinājums, taču aktuāls paliek jautājums par to, ko darīt, ja šīs kopijas dur sirdī kā tas dūrējs skrējiena laikā? Skrējēji šo noteikti neieteiks, bet es gan – skrien ātrāk. Skrien labāk un skrien ātrāk. Vienmēr būs trasē tādi, kas šmauksies un ņems jau gatavas idejas, uzdodot tās par savām.
1. Skrien ātrāk.
Kopētāji parasti apstājas vienā posmā un tur arī paliek, kamēr pie apvāršņa neparādās kāda viņiem interesantāka trase, kurā iemēģināt savu roku.
2. Stāsti par sevi.
Netērē savu enerģiju, mēģinot pierādīt, kāpēc viņi ir sliktāki. Stāsti labāk, kāpēc tavi darbi ir labāki. Ja nepieciešams, iegādājies kopiju, noliekot abus darbus blakus, un izjauc pa detaļām, visu to dokumentējot. Jā, tā joprojām ir salīdzināšana, bet koncentrējies uz sevi. Cilvēki ir gatavi pirkt lētu kopiju lielākoties tikai tāpēc, ka nevar atļauties oriģinālu. Manā bērnībā tētis gan teica, ka mēs neesam tik bagāti, lai pirktu tik lētas mantas. Izstāsti, kāpēc par tavu dārgāko maksāt ir vērts.
Ja līdz šim būs lauzīts prāts par to, kā lai tiek līdz kopētājiem un ar viņiem parunā, zini, viņi nāks runāt pie tevis.
3. Asociācijas.
Strādā tā, lai ar konkrēto produktu vai pakalpojumu asociētu Tevi. Ja kāds ir izvēlējies to otru, lai iet. Strādā ar tiem, kuri savu izvēli vēl nav izdarījuši. Tiem, kuriem sava izvēle jau ir skaidra, vienmēr pastāv iespēja šajā izvēlē vilties. Ļauj viņiem kļūdīties un maksāt vēlreiz. Kaut vai trīs reizes. Par staiguļiem necīnās, tie staigās vienmēr. Novērtē tos, kuri tev ir un pievērsies tiem, kuru vēl nav.
Trīs vienkārši punkti. Tas nav nekas neizpildāms.
Un atceries:
Ja nezini, ko darīt, esi mierīgs.
/Ansis Jurģis Stabiņģis, psihoterapeits/
Lai priecīga diena un krāšņa nedēļa!
Novēlu virsskaņas iznīcinātāja cienīgus apgriezienus.
PS: Tavā portfolio redzēju skaistu zirdziņu ar Lielvārdes jostas rakstu, pie kura zvērēji vairs nekad, nekad ko tādu netaisīt. Vai zvērests joprojam spēka?
Tiešām. Nekad.
Visam šim stāstam sakne ir tāda, ka (vismaz man) šāda raksta izveidošana aizņem ļoti daudz laika. Nu tā, ka ļoti. Ar speciāliem rīkiem, piemēram, extruder, varbūt arī ietu ātrāk, taču, lai uztaisītu to tik smalku, tas jātaisa liels, vismaz 5 x 9 cm (ja nemaldos, šis tāds arī bija), kas savukārt nozīmē, ka tāda maza piņģerota pagatavošanai diezgan nevajadzīgi jāiztērē daudz materiāla. Samazināšanas procesā pastāv risks, ka tas viss neglīti deformēsies, kas notika manā gadījumā, un to visu atceroties, lielas iedvesmas, mazas arī nē, to atkārtot nav. Kad man gribēsies sagraut savu pašapziņu, es padošu ziņu. Es vēl varētu uztaisīt tekstūrplati šim, bet taisīt zīmējumu, nē. Godīgi pasaku, es nebaidos no izaicinājuma, bet man žēl sevis, kad es atkal sēdēšu pie tās sasistās siles un mierināšu sevi, ka, ja to visu samīcīs kopā, sanāks smuki nejaušie ziloņi.
Saprotu. Man tā ir ar vienu piegriežtņu veidu – brīvajā laikā mēdzu šūt. Lai cik skaists tas arī nebūtu, lai kā to nereklamētu, nē, paldies. Vienu reizi veselu menesi nomocījos ar to detaļu sastellēšanu, tāpat sanāca kartupeļu maiss, vairs man to prieku nevajag.
Hm, neesmu dzirdējusi tādu vārdu plausi, bet precēšanos gan. Tāpēc aplausu gadījumā ‘ap’ nav priedēklis, bet precēšanās gadījumā gan…
Bet kā tad Tu saki darbības vārdu?
“Plaudēt” vairs neeksistē? No kurienes tad tas “a” tāds rodas? Var jau būt, ka es kaut ko esmu palaidusi garām, bet kas tā par modi, Giča, koncentrēties nebūtisko? Tu gribēji ironiju un vieglu šerpumu, bet runā par niekiem.. Ģevuška, opriģeļiķes.