Skrienot kalendāram pa priekšu

Tā diena pat vēl nav pienākusi, bet es jau apdāvināta un manī nemitīgi riņķo jautājums – nu par kādiem nopelniem man tik daudz, jo nemaz ar neliekas, ka būtu ko īpašu tā labā darījusi.
Par visu pēc kārtas.
Viņu jūs jau pazīstat. Viņa parasti slēpjas zem rozīga ornamenta un ir mans stabilais atblasts Briselē. Iepazināmies mēs saulainā dienā, kad viņa auklekšiem vien atskrēja pie manis dzelzs rumaka mugurā, matiem vējā plīvojot. Tāda gaiša un starojoša.
Tieši tāda, tikai mazlietiņ sagurusi, viņa ieradās pirms svētkiem un no somas izņēma šo. Mazu maisiņu ar imitētu lodziņu, no kura manī vērās burkānkrāsas lapsēns ar mīlīgāko purniņu, kāds redzēts. Izkāpis kā no grāmatas. Patiesībā, arī ir no grāmatas.
Mazā prinča lapsa ir atdzīvojusies un tiks pieradināta.
Viņu jūs pazīstat kā Si un tāda viņa arī ir – skanīga kā nots!

Arī viņu jūs pazīstat. Viņa savukārt slēpjas zem zaļa ornamenta un ir mans labrīts parkā. Tur tad mēs arī tiekamies, lai sasmaidītos un novēlētu labas dienas. Šodien viņa bija mazlietiņ pasteigusies kalendāram pa priekšu un pie manis ieradās ar divām burvīgām kastītēm, kuras rotāja aveņkrāsas lentas.
Nonākusi galapunktā, steidzu vienu no kārbām atvērt. Kārbā uz apli pavisam draudzīgi bija sastājušās šokolādes kūciņas, turklāt vienu no tām rotāja mans zilonis ar ziedu auss vietā. Tajā brīdī manī vēl saglabājies bērns dejoja prieka danci un, gluži kā Emīla fāters filmā ar vēžu bļodu, griezās uz riņķi. Tā taču var no sajūsmas apraudāties no paša rīta.
Viņu jūs pazīstat kā Gichu un viņa ir mans labrīts parkā!

Nu, vai nav kolosāli ar uzsvaru uz pirmo un vienīgo “K”?
Sirsnīgs un milzīgs paldies par to mīļumu un sirsnību, ko dāvājat. Tas ir kaut kas neaptverams, turklāt jau trešo reizi dažu dienu laikā varu teikt, ka teikumu par to, ka mani neviens nespēj pārsteigt, ņemu atpakaļ. Spēj un kā vēl! PALDIES!