Slāpējot nemieru

Tajās dienās, kad pamostos ar sajūtu, ka varētu eksplodēt.. ak, ne jau no prieka.. es bēgu. Izlienu no gultas un cik vien veikli var, dotos prom no mājām, jo mājnieki, ne arī manas istabas sienas nav pelnījušas saņemt manu negatīvo emociju izvirdumu.

Šorīt nolēmu izvirdumu slāpēt kino.. teiksiet, ko tad es pie cilvēkiem gāju? Negāju, savā rindā biju viena pati, bet vispār, ja būsiet lasījuši stāstu “Gutenmorgens un vienatne”, sapartīsiet. Mana uzticamā kino kompanjone šodien glāba mazus mincīšus no nāves potes, tāpēc es sevi glābu viena pati. Ietērpos kleitā un raitu soli devos centra virzienā, sarunājoties ar to iekšējo pērtiķēnu, kas manā galvā, sirdī un vēl sazin kur uzcītīgi sita savus šķīvjus un nedeva man mieru. Miers kaut kur vispār izgaisis un tas mani uztrauc, tādējādi esmu tikusi pie dubultnemiera.

Filmā? Ak, par tām vēstulēm Džuljetai. Īsts sievieškino. Izsēdos kā madāma pa diviem krēsliem. Novilku apavus, pārcēlu kājas otrā krēslā un piekārtoju kleitu, lai tomēr no malas neizskatās piedauzīgi un ļāvos!
Filma kā jau filma: kāds, pareizāk – kāda savulaik bijusi tik ģļēva un bailīga, lai pateiktu ko jūt, vien tik kā uzskribelējusi vēstulīti un gaidījusi, kad kāds sniegs atbildi – ko man darīt? Bet tā jau ir, mums tik ļoti gribas dažkārt, lai kāds pasaka, kā būtu labāk.. kā būtu pareizāk. Un nav nemaz tāda pareizāk, ir tikai tā, kā ir un vienīgā mēraukla šajā jautājumā ir tā, vai Tu ar savu lēmumu spēj pēc tam sadzīvot.

Klēra, galvenā varone, pēc 50 gadiem saņem atbildes vēstuli no Džuljetas sekretāres (jaunkundzes, kas savāc ik dienas pie Džuljetas balkona atstātās vēstules ) un, tā kā vecums jau pietiekami cienījams un zaudēt vairs nav ko, viņa apņemas atrast to, no kura savulaik aizlaidās pat neatvadījusies.
Atklāti sakot, vai nu man tās dusmas tik ļoti bangoja vai arī daiļās Itālijas ainavas galvā deva, bet es patiesi jutu līdzi, kā tiek meklēts īstais Lorenco. Īstais un vienīgais, kas todien pirms piecdesmit gadiem pamests gaidot.

Pēc filmas vien pieķēru sevi pie divām domām: pirmkārt, dusmas bija rimušās, sapaijātas un atkal devušās gulēt un, otrkārt – vai es arī būtu tik traka, lai tik cienījamā vecumā sēstos lidmašīnā/mašīnā/autobusā vai vells viņ’ zina kamī un izdarītu to, ko neizdarīju, piemēram, pirms 30 gadiem.. eh, pie vella – jā! Lai nu kā, bet šķiet, ka tas ir tas laiks, kad cilvēkam galvā un sirdī viss sakārtojies tā, kā tam ir jābūt. Prāts un sirds draudzējas, bet doma par neizdarīto paliek.

Kā beidzās? Protams, ka atrada, taču tas ceļš līdz šai atrašanai bija sirsnīgs un pārdomām bagāts.
Kad filma bija galā, atcerējos e-pastu, ko pagājušajā nedēļā nejauši izlasīju datorā.. tas nebija domāts man, bet tas nebija arī nekas personisks. Kāda sadarbības partnere atvadījās un pateicās par sadarbību piebilstot – man trifft sich immer zwei Mal im Leben*. Kopš tās dienas šis teiciens kaut kur aizķēries un tieši šorīt nosmaidīju. Jo taisnība vien ir..

*kam ir interese, tulkojumu pameklējiet paši un plašāku skaidrojumu tāpat. Ir interesanti.

P.S. Pirmo reizi biju vīlusies par filmas muzikālo pavadījumu.. Avrila..ak, tiešām nebija neviena cita, kam padziedāt?
P.S.2. Noslēgumā meitenei nevajadzēja braukt ar Audi.. Ir taču jaunā alfa! Džuljeta vārdā!

Uz atvadām skaists video, ko man šovakar atsūtīja Rudu.

Lai koša nedēļa!