Svarīgi

Bija aptuveni desmit, kad atvēru acis un ieraudzīju, ka ārā ir laiks parastais. Tas, ko tautā sauc par pelēkais. Iešūpojusies dienai, precīzāk, atbalstījusies uz kruķiem dienai, sāku gaidīt viesus. Tas pat liekas tik neparasti, ka šajās dienās ir vairāk viesu kā jel kad, jo, lai cik tas nebūtu smieklīgi, mūždien nepieejamo un aizņemto cilvēku vajag iespundēt četrās sienās (labāk, lai tas nav cietums, kurp var doties ar kaltētu maizīti) un ciemošanās var norisināties uz vella paraušanu.

Ja vēl vakardien jums teicos, ka vēl neesmu izdomājusi, kā šajā mājā ieviest zināmu kārtību, tad tagad pēc nepilnām divdesmit četrām stundām varu pavisam droši atbildēt, ka man tas izdevās un vakara viešņa nemaz nepamanīja, ka pirms tam viss izskatījās pavisam citādāk.

Katrs no draugiem ir īpašs.
Kāds kautrējas no tā, ka spēj izrādīt mīļumu, kāds cits savukārt ir mūžīgajā pilnmēnesī, bet ir arī kāds, kuram ļoti patīk kārtība. Tieši šīs kārtības priekšā man sametās neērti, ka, lai arī esmu visnotaļ nevarīga, bet kārtību mīlošam cilvēkam manā mājā būs jāskatās uz viesuli, kurš par piemiņu izmētājis visu un piešmucējis katru krūzīti. Lai cik tas neticami neizklausītos, vienkājis spēj lietot putekļu sūcēju, aiztransportēt visas krūzes (tiesa gan – pa vienai) uz virtuvi, atspiežoties ar stabilo pusi pret skapīti, tās arī nomazgāt un likvidēt visas pazīmes, ka te pirms mirkļa bijis citādāk.

Ir lietas, kuras mēs iespējams nekad nedarītu, jo ir brīži, kad no saviem tuvākajiem pārstāj kautrēties. Kautrēties par to, ka esi drusku nevīža, ka radošais haoss, kā Tu to sauc, piederas pie lietas un sāc atļauties būt tāds, kāds esi. Iespējams, to kāds sauks par nevīžību, lai tā būtu, bet brīdī, kad zināju, ka ciemos nāks mana visvairāk kārtību mīlošā draudzene, es nespēju visu atstāt tādu, kāds tas ir. Pat tagad, iedomajoties, cik viņa pikti šo visu lasa, man likās svarīgi ievērot to, kas manai draudzenei ir svarīgi.

Un tieši tāpat, kā rūpējoties par viņas labsajūtu, viņa parūpējās par manējo, pagatavojot vakariņas, nosēdinot mani pie galda, nomazgājot traukus, pakavējoties manā sabiedrībā, jo tas man ir svarīgi. Pat tajā brīdī, esot sagurušam, brienot dziļas peļķes, atnākot salijušam kā žurkam, jo otram tas ir svarīgi.

Par svarīgiem mirkļiem, kuros mums klāt ir svarīgie cilvēki!