Ielikusi somā dažus apģērba gabalus, vienu pāri apavu, pasi un mazliet naudas, otrdienas vakarā teicu sveikas savējiem un nozudu uz atlikušo nedēļas daļu, paceļot enkuru un aizpeldot ziemeļu virzienā.
Uz prāmja nebiju bijusi gadiem. Tā ir kā kuģojoša pasaule, kura iesākas vakarpusē un ilgst līdz rītam, kad iepriekšējā vakarā krāšļotais vaigs viegli izsmērējies. Defilējošas jaunkundzes šifona kleitās, leopardā un smailpapēžu kurpēs, viesmīlis, kurš iesaka pasteigties ar grādīgo iegādi, jo pavisam drīz ieradīšoties lietuvieši un nekas pāri nepalikšot. Cilvēki, kuri vēl tic loterijai un kāri iepērk pa biļetei no katra krāsu apļa. Mūzika, pēc kuras var noteikt, kad kurš ir dzimis, nolasot no lūpām prasmi dungot līdzi.
Kamēr vieni paliek Stokholmā, citi brauc tālāk līdz Gēteborgai un vēl mazliet. Marstrand sala ir iecienīta burātāju vieta, tā ir aptuveni 0.88 km2 liela un uz tās dzīvo aptuveni 1319 iedzīvotāji. 2010. gadā esot saskaitījušies. Lai kā tur arī būtu, te būs nelielas pastkartes no salas.














Tā, protams, ir tikai maza daļa no visa piedzīvotā un redzetā, jo arī ar šo skatu vakars nebeidzas. Jocīgi, lai arī sala ar pilsētas tiesībām un pieklājīgu skaitu iedzīvotāju, tā likās nedzīva vai arī apstājusies laikā. It kā visi būtu visu glīti sakopuši un nozuduši. Restorāni, kuros it kā iedegtas sveces, bet neviens nesēž, slēgtas bodītes un tikai viena vieta, kurā kūsā dzīvība, galdā tiek celtas jūras veltes un vīns.
Ja sanāk, aizbrauciet!
Paldies, ka parādīji…
Burvīgs stāsts… :)