Tā saucamie svētki mani ir piebeiguši. Vismaz manu kuņģi jau nu noteikti.
Visu sestdienu pavadīju gultā, mokoties ar nelabu dūšiņu, reiboni galvā un vētru vēderā. Tā jau tas notiek, ja cilvēka kuņģis nav pieradis pie tik lielas pārtikas devas un kādā mirklī tas pasaka STOP, taču mistiskā kārtā Tu to STOP nedzirdi un turpini stumt vaigos. Pīrādziņi pēkšņi kļuvuši maģiskie, jo citādi nemaz nav iespējams attaisnot faktu, ka nevari pārtraukt tos ēst.
Kad pa dienu jau biju nogulējusi vairākas stundas, saņēmu visus spēkus, lai tiktu paciemoties pie priedesfaunas, taču ar to arī mani spēki beidzās. Kārtējo reizi gulēt devos astoņos vakarā.. piepumpēta ar zālēm, zāļu tējām un galīgi bez spēka. Pamodos trijos naktī un secināju, ka miegs man vairs nenāk, ka gulta ir šausmīgi neērta, bet ko nu.. vai tad tagad celšos augšā? Spēka tik un tā nav. Noskaitīju lūgšanu pulkstenim, lai tas ātrāk kustētos un drīzāk pienāktu rīts.
Rīts gan pienācis, taču spēka joprojām nav. Tas no lielās gulēšanas.
Ceru, ka jūsu svētdiena ir jaukāka.
foto no miss mabel
1) bildei nav nekāda sakara ar stāstu
2) man ļoti žēl, ka Tev tā. Man gāja līdzīgi, bet par to citreiz
3) truši ir fantastiski! :D
4) c u soon
Kā nav, skat kādi viņam pieēsti vaidziņi.
Dod Dievs normāli pārdzīvot pārbraucienu no Ziemeļpola uz Rīgu.. Tās 3 stundas būs mokošas =(
vaiii, mājās te vēl viena tāda pati gultā ar vēdergraizi. brauc, vārīsim kopā tējiņas, bet par ēdienkarti gan paklusēsim!
ui, turies! es laikam (ti, mans kuņģis) būšu tā saucamos svētkus samērā mierīgi pārcietusi, iztiekot bez pārēšanās sekām.