Savilkt svītras, salikt punktus.
Piektdiena klāt, arī zilonis akurāt.
Mokume gane tehnika. Plastikas slāņi, skrāpējumi un spiedumi, liekais nogriezts nost. Auskariem paredzēts izurbt caurumus un ievērt āķi, lai gan pastāv iespējamība arī šos padarīt par pogauskariem. Saku arī, jo šo auskaru brālīši vakarnakt aizceļoja.
Kā noprotat, komplekts pieejams. Deviņpadsmit delfīni. Var sarunāt arī tikai ziloni, vai tikai auskarus. Var sarunāt arī savu, ne šo. Galvenais ir (sa)runāt.
Košu piektdienu!
Aiz loga jau viss notiek.
Lai silti!
Ai, kārdinātāja, kārdinātāja! Šo rudeni, lūdzu, Spīganai.
Vai tie punkti un svītras bija noskaņojums, vai iedvesma? :)
Visnotaļ apzināts solis. Es nemēdzu noskaņojumu likt darbos, turklāt iedvesma.. nu tā ir amatieriem :)
Iedvesma ir amatieriem. Super pateikts. :) Šo citātu varētu likt daudzās vietās.
To man pateica gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa, stāstot par to, kā viņa strādā. Ka viņai gleznošana ir tāds pats darbs kā mums strādāšana birojā. Pēc principa, ne satura, protams. Šis ļoti palicis prātā. Tur zemāk Rudu arī labu citātu atstājusi, jo tas, ko toreiz teica Kristīne, ir tas, ka pirmās minūtes var iet grūti, neveikties, bet to varēšanu un darīšanu var atvilināt.
Ļoti skaists komplekts. :)
Paldies!
Starp citu, jautājums. Vai neesi domājusi radīt kaut ko klasisku (formu ziņā) un iet mazliet tālāk par ziloņpiespraudēm. Man ļoti patīk Tavi ziloņi, pati spraudīšu vienu no tiem pie sava jaunā ziemas mēteļa, kad braukšu uz Latviju. Vienkārši man šķiet, ka Tevī ir apslēpts potenciāls, kuru pati iegrožo. Un es jau sekoju ziloņu evolūcijai vairākus gadus, ka minimums četrus. ;)
Ja godīgi, tad nē. Periodiski kaut ko uztaisu, bet to nejūtu kā savu, ne kā savu rokrakstu. Tas vienmēr ir mazliet kaut kur nošpikots. Man tāda sajūta.
Tev jāsaprot, lai cik tizli tas neizklausītos, tas ir mans vaļasprieks. Es neesmu juvelieris un man nekad nav bijusi vēlme par tādu kļūt. Nejūtos nekādā veidā iegrožota.
Esmu skatījusies uz citu darbiem, kā attīstās viņu rokraksts. Ir viena mīļa māksliniece, man šķiet, viņa dzīvo Francijā. Viņas jājamzirdziņš ir kaklarotas un auskari. Ja es paskatos, kas notiek Latvijā, tad, lai cik lielu cieņu pret šejienes plastikotājiem neizjustu, vēsā mierā varu nosaukt tos autorus, kuru rokraksts viņu darbā ir citēts. Šis gan neattiecas uz Tin Līvu.
Tā polimērkeramiķu pasaule ir milzīga. Ja Tu pasekotu līdzi arī citiem, tad Tu saskatītu, ka katram no māksliniekiem ir tās savas iezīmes, lai ko arī viņi darītu. Vieni imitē materiālus, otri spiež uz rakstiem, un man šķiet, ka tā ir ļoti labi. Man mani ziloņi ļoti patīk, turklāt tur var tik daudz rakt. Rakt un lipināt.
Vienīgais iegrožojums ir tie 3 x 4cm, kas vairumā gadījumu tomēr ir pamatīgs izaicinājums.
Un vēl fakts, šobrīd nodarbojos tikai un vienīgi ar pasūtījumdarbiem, jo citiem man nav laika. Fiziski nav. Man ir mūžīgā dilemma – būt parastam (šī vārda vislabākajā nozīmē) cilvēkam un izbaudīt visu to, ko dara mani draugi, vai periodiski to visu upurēt, noslēgties sevī un naktīm pastrādāt. Trakākais, gribas abus. Lūk, tas ir ierobežojoši.
To saprotu. Tā jau ir, ka visu nevar vienlaicīgi darīt, lai arī kā gribētos. Nagu meistariem arī ir savs rokraksts, es joprojām neesmu savu attīstījusi un muļķīgi cenšos nešpikot no citiem. Nemēģināt svešu. Dažkārt domāju, ka daru nepareizi, jo trīs gadu laikā neesmu atradusi savu ceļu tajā visā, daru bet, nav sava izteiktā rokraksta, kas pasaka, aha – tie ir Valērijas veidotie nagi. Māsas krāsotās šķipsnas ir viegli atpazīt. Visas meitenes zina, pie kā ir krāsots. :)
Iedvesma amatieriem!… nu gan. Tad būt amatierim ir pats labākais!
Nu kā to ņem. Kā iedvesmu parasti traktē vēlmi/varēšanu strādāt vai nestrādāt, sak, atslīgsti krēslā un novaidi, ka šodien nav iedvesmas, savukārt profesionālis tikmēr apsēžas un izdara darbiņu. Gaidot to slaveno iedvesmu, var nomirt badā, un es nezinu, vai tas ir pats labākais.
Man patīk Pikaso teiciens par iedvesmu, un es tam piekrītu – “Inspiration exists, but it has to find you working.”