Tā tas ir.

Kad šodien pusdienlaikā meklēju visādus video un skaņas, kas pietuvinātu mūs tuvāk Indijai, izgāzos. Nepratu atrast neko jēdzīgu un to, ko atradu, virtuve negribēja attēlot kā video. Redz, tad es domāju.. šovakar, kad liku cepties pirmo daļu no maniem Indijas ziloņiem, kāpēc tas tā? Ziniet, atbilde ir pavisam vienkārša – mēs neatrodam, jo neprotam meklēt. Mēs neatrodam, jo nezinām, ko patiesībā meklējam. Nevar atrast neko, ja nezini, ko meklē!
Bieži man nācies teikt, ka manas lūgšanas debesis nedzird. Dzird, bet nepiepilda, jo es nepareizi lūdzu, jo domāju nepareizi un debesis to zina, tāpēc manas lūgšanas nepiepildīs līdz mirklim, kamēr nesākšu lūgt pareizi.
Indijas mūzikas nebūs, jo patiesībā mana Indija skan man sirdī un tur ir jāpienāk ļoti tuvu klāt, lai to dzirdētu. Šovakar varu vien piedāvāt India Arie samtaino balsi.

Dziesmā izskan teksts par mācīšanos dzīvot un par piedošanu.
Redz, par to es arī daudz domāju. Vienmēr, kad jūtu, ka esmu rīkojusies nepareizi vai negodīgi, es lūdzu piedošanu. Lai arī jāpārkāpj sev pāri vai kādai barjerai, es lūdzu, jo sirdsapziņa man citādāk neļauj. Un tad es atkal domāju.. varbūt mums nemaz nav jālūdz piedošana otram, bet gan pašam sev. Par savu gļēvumu, par vājumu, par mazdūšību, par vieglākā ceļa iešanu, par bailēm, par dusmām. Varbūt ceļš uz piedošanu patiesībā ir mūsos pašos nevis otrā cilvēkā, kuram mēs gribam lūgt piedošanu, jo galu galā pats pirmais cilvēks, kam ir jālūdz piedošana, esam mēs paši un tikai tad, kad spēsim paši sev piedot, mums piedos citi.
Lai jums mierīgs miegs.