Atceros to rītu, kad viņa pajautāja, kā izdevās zilonis. Atceros to sajūtu, kā aizmāršībā iepletās acis, kā panikā biju gatava darba dienā pagarināt vakaru. Ja vajadzētu, vairākus. Atceros, kā atviegloti nopūtos, kad noskaidrojās, ka to uz septembri. Atceros, kā gandrīz aizmirsu arī otro reizi. Es mēdzu aizmirst, negribot aizmirst.
Un gandrīz neskaitās.
Man patiešām patīk stundām tos mazos krikumiņus izkārtot uz miniatūrās plaknes. Ceļot uzmanīgi un viegli ar adatu, it kā pielaikot un saprast, vai derēs. Ja neder, tik pat viegli un uzmanīgi celt nost.
Šos vispār ir grūti noturēt pirkstos, bet arī tas man patīk. 5 mm diametrā.
Patiesi ceru, ka šī ziloņa saņēmēja priecāsies, jo nu viņai ir savs un tie it kā svešie vairs nebūs paslepus pie spoguļa jāpielaiko. Lai nu kā, kādā ģimenē pavisam drīz būs par vienu ziloni vairāk.
Kā jums tur ar to TAGAD veicās?
Lai silti!
