Kad tikai tikko sāku kaut ko lipināt no plastikas, šķiet, ticēja tikai daži. Es domāju, ka tur kaut kas sanāks. Jūra likās līdz ceļiem, idejas kā mājas un pāris atbalstītāju – tā varētu raksturot pašu sākumu.
Edgars, puisis no skolas laikiem, bija viens no tiem nedaudzajiem, kurš sajūsmas pilns rakstīja atzinīgus vārdus. Skolas laikā Edgars mācījās klasi zemāk un bija tā tipa puisis, uz kuriem “lielās” meitenes neskatās. :D Tāds pasīks, miesās vēl nepadevies, taču biedrojās ar īsto kompāniju un puiša sabiedriskums neatstāja viņu nepamanītu. Ziniet, kā ar šiem pasīkajiem puišiem notiek? Vienas vasaras laikā tie, vai nu ēdot kādus ātraugšanas vitamīnus, vai arī diennaktīm karājoties pie zviedru sienas, pastiepjas par 20 centimetriem garāki. Ar Edagru notika tieši tā pat. Kad pēc ilgāka laika pārtraukuma viņu redzēju, likās – mmm… (smaidu), skat, kas izaudzis! (Tad ir tas mirklis, kad “lielās” meitenes sāk nožēlot, ka neskatījās :D )
Edgaru satikt vienmēr ir prieks, jo viņam ir kāds stāts, kāds piedzīvojums, par kuru var runāt stundām.
Kāpēc es vispār par viņu stāstu?
Jo citiem puišiem es vēl neko neesmu taisījusi, tikai viņam un tas, ko es uzmeistaroju nedēļas nogalē (pirms tam kad tīrot plastikas griešanas asmeni, iešņāpu labās rokas rādītājpirkstā.. ou, jē, un mājās beidzies leikoplasts!) ir sens Edgara lūgums (nebūtu lūguma, es i laikam nemēģinātu), jo, ja izdosies, viņš gribēs vēl =) Ļaujiet man ar prieku atrādīt jums manas pirmās aproču pogas.
Klusi ceru, ka šis nav tas gadījums ar tiem pirmajiem kucēniem, kurus slīcina.