Un viņš ir mans opis.
“Mīļā, nāc labāk pasēdi ar mani istabā. Es Tev pastāstīšu par dzīvi Japānā,” teica mans opis omei un devās uz istabu ar tējas krūzi. Loģiski, ka mans opis pat ne tuvu nav bijis Japānai. Viņš ir mednieks. Mūsmāju Minhauzens.
Tuvākie cilvēki jau zina, ka ar omi nevisai labi sadzīvoju un domāju, ka šo nesaskaņu cēlonis ir tikai un vienīgi, ka dzīvoju pie viņas. (Vairs nedzīvoju un attiecības ir lieliskas) Viņai manis ir par daudz. Taču ar opi ir citādāk. Jau vienmēr ir bijis citādāk un kopīgu valodu esam spējuši atrast vienmēr. Ja omei meloju, lai aiztaupītu liekus uztraukumus, opim vienmēr pastāstīju patiesību, lai vismaz viens mūsu mājā zinātu, kur esmu un ko daru.
“Mazmeitiņ, Tu paskaties kādu jaciņu sev, es Tev nopirkšu. Nē, bet šitādas īsās gan ne. Tādas es nefinansēju,” pirms vairākiem gadiem opis man šādi teica, kad kopā gājām uz bodi. Tas bija studiju laikos, kad opis pa kluso deva kabatas naudu un no tās mazās naudiņas es pat pamanījos iekrāt.
“Nu, mazmeitiņ, kā bankā?” – opis regulāri uzrauga manu naudas stāvokli ar šādu jautājumu. Loģiski, ka vienmēr saku, ka labi un piedāvāju arī viņam kādu aizdevumu.. uz procentiem, jo citādi lielo ģimenes maku tur baņķiere Aina Šturma. Un labi vien. Opim patīk tērēt.
“Dievs svētī Latviju,” atskan virtuvē un ir skaidrs, ome lamājas, bet opis, gudrs vīrs būdams un sievišķi apklusināt vēlēdamies, sāk raut vaļā himnu, un, lai cik tas dīvaini nebūtu, tā nomierinoši iedarbojas uz omi un lamāšanās beidzas ar kādu no diviem iespējamajiem variantiem: “ej takš tu dillēs” vai vienkārši “zini ko, tēvs..”
Bet arī kad opis mājās izrunājas, es nebeidzu vien priecāties par to, kā viņš mīl omi. Kā viņš iekniebj viņai sānā, kad šī ir sirdīga. Opis ir tāds nemiera gars, kuram visu laiku kaut kas jāšeptē, jābrauc uz laukiem, jābrauc medībās. Viņš ir sirsnīgs un īsts. Sabiedrības dvēsele ar mirdzošām acīm. Stūrgalvīgs un dažkārt mazliet slinks, lai gan par slinku viņš izliekas. Mājās krānu nelabos, bet atsūtīs santehniķi, jo, sak’, vienreiz salabošu, man vienmēr to liks darīt.
Taču ģeniālākais jautājums, ko opis man periodiski uzdod ir: “Mazmeitiņ, Tev neviens nedara pāri? Nevajag kādu atšaut?” Un kā Tu nesmaidīsi?
Tāds viņš ir, vecais labais Zigis!