Tās ir tikai lietas

Atkāpe.
Sakarā ar to, ka nedēļas nogalē “paklupu” aiz sava nespēka un iemigu ik reiz, kad vien radās tāda iespēja, pirksti tā arī palika mierā, neuzradot neko, ko jums parādīt un acis pamielot. Būs jālasa.

Stāsts.
Manī pavisam noteikti mīt četri gadalaiki un pretpoli ne tikai pievelkas, proti, esmu slinka un čakla vienlaicīgi, man nepatīk un patīk meklēt, varu aizrautīgi kaut ko darīt un varu būt skubināma kaut ko darīt.. tā varētu turpināt, bet lai jau paliek.

Lai arī šeit dzīvoju jau pieklājīgi ilgi, man joprojām nav galda, noderētu saturīgāka kumode, kā arī plauktiņš/galdiņš, kurš aizpildītu aizvāktā, man nepiederošā ledusskapja vietu. Papildus tam derētu arī labāks darba galds un stabilāks skapis. Nē, tas viss nebrūk, vienkārši man patīk skaistas lietas un vēl vairāk par to patikšanu – ja tās pašas mani atrod vai arī mēs satiekamies.

Kad attiecīgās lapas vietnes attiecīgajā grupā noskatīju sev plauktskapīšgaldiņu par ārkārtīgi saprātīgu cenu, izrādījās, ka to iekāro vēl kāda, kas savukārt ir pavisam loģiski. Galu galā viss rezultējās ar piedāvājumu kaulēties un iespēju esošajam ciparam mazliet piemest klāt, sak, pacīnīties, uz ko pacēlu ķepiņas un vēsā durstīga eža mierā noteicu, ka par lietām necīnos. Tas ir tikai plaukts. Ja tā jaunkundze tik kvēli grib to mēbeli, lai viņai tiek.

Katru reizi, kad tajā pašā lapā ļaudis vicina vārdus, cīnās par to, kurš bijis pirmais, domās banknotes saliek vēdeklī un saceļ vētru, solot vairāk, nekā pārdevējs prasa un izsole nav rīkota, manī atkal nopūšas durstīgais, bet pavisam mierīgais ezis: tās taču ir tikai lietas.

Šovakar, kad pirmo reizi mūžā piedalījos tādā kā izsolē un finālā kāda jaunkundze novicināja paziņojumu, ka mana likme it kā ir par vēlu, manī atkal tas ezis.. nu tās ir tikai lietas. Es taču neiešu vicināt dūres. Lai visu izšķir sekundes.

Lai silti un mīļi.