Tas bija pasen.
Patiesībā krietni, jo tas bija laikā, kad liela daļa Ziemeļpola iedzīvotāju nebija sakrāmējuši savas somas un devušies pēc Zaļās zemes pabalstiem. Tas bija laikā, kad katra sevi cienoša ģimene periodiski uzrīkoja sev svētkus, dodoties vietējā restorānā, kas drīzāk bija augstākas klases ēdnīca, nobaudīt karbonādi. Tos sestdienas restorāna gājienus atceros visnotaļ spilgti. Pirmajā stāvā bija gastronomijas veikals (tagad jau tikai smalkas vietas par gastronomu sauc), savukārt otrajā – ēdnīca augstiem griestiem (mazam bērnam jau viss liekas augsts) un tādās kā nišās nodalītiem galdiem.
Kad sestdienas vakarpusē devāmies pelnītā gājienā uz restorānu, šī aina atmiņā atausa tik spilgti. Toreiz Ziemeļpolā kūsāja dzīvība un sestdienās pēc pusdienlaika pilsēta neizskatījās kā izmirusi. Tā it kā skudras pirms lietus būtu sabēgušas skudrupūznī.
Gluži kā toreiz milzu karbonāde ar kartupeļiem likās dievu ēdiens, tā arī šajā reizē tik zināmās garšas, kas sakombinētas dažādos ēdienos, lika atcerēties, ka viss vienkāršais ir ģeniāls. Ķibrju/burkānu biezenis, biešu marinādē izturēti kāposti, kas radīja kontrastu ar maigo un saldo biezeņa garšu, pakusušais kamambēra siers, kurš radīts Kurzemes pusē un kuru brīnišķīgi papildināja bietes un iespējams, baltais redīss. Tā i nenoidentificēju.
Pašgatavots piena saldējums ar ābolu gabaliņiem un biezeni kopā ar rūgto pīlāžu ievārījumu izspēlēja garšu simfoniju.
Un vēl iesākumā bija salāti ar pīles akniņām. Svētki. Sestdienas svētki!
Galā secinājums viens – ar pilnu vēderu un tādam ļoti pamierinātam ir grūti strādāt.
Nācās pagaidīt, kad sāta sajūta pāries.
Lai silti un skaista nedēļa!
Jūsu sagurusī Kni
