Atceros to sajūsmu, ar kādu pirmo reizi uzkāpu uz tā spodrinātā tirdzniecības centra jumta. Skats, kas pavērās uz visām pusēm, radīja pavisam jaunu un neredzētu skatu uz Rīgas jumtiem – iesākumā rudenīgu, vēlāk jau tērptu sniegos. Pieņemsim, ka vakardien bija pienākusi kārta vasarai, lai labāk saptrastu, no kuras puses tad nāks tik ilgi solītais negaiss.
Lai vērošana būtu sekmīgāka, iekārtojāmies kādā no terases dīvāniņiem, taču iegrimstot mīkstajos pēļos, sajutos kā pirmklasniece, kas atvesta uz skolu, nosēdināta solā, savukārt pie sola krēsls ir krietni par zemu. Tā nu sanāk, ka raudzīšanās pār galdu ir kā mazam bērnam – stiepies pie galda, lai redzētu, kādus saldumus mamma nu pagatavos. Vērtējošu aci nopētu visu – sākot ar galdiņiem, kas kā jau teicu, ir krietni par augstu, dīvāniem, kas attiecībā pret galdu ir par zemu, viesmīļiem, kas skraida kā kukaiņi pirms lietus un viesiem, kas periodiski te nāk, te iet.
Tas, ka par skatu uz Rīgu ir jāmaksā, ir skaidrs, taču nesaprotu, kāpēc šo maksāšanu nevar padarīt patīkamu. Lai arī viesmīļu ir vairāk kā vajag, apkalpošana ir haotiska. Daži tā arī stāv kaut kur maliņā un neredz, ka pie galdiņiem pienākuši klāt jauni viesi. Kad sēdēts jau kādu laiku, viena no viesmīlēm tomēr apjautājas, vai kāds pie mums jau ir pienācis. Beidzot! Un man jau likās, ka Ziemassvētki šogad nepienāks, vai arī pienāks ātrāk. Pēc mirkļa jau tiekam pie ēdiendzērienkartēm, kurās, šķiet, centušies iekļaut visu. Pasūtām dzērienus, kurus pienes puisis ar visnotaļ drebelīgām rokām. Cenšas, var redzēt. Nākas izdiņģēt arī vāzi ziediem, jo atšķirībā no iepriekšējās vietas, kur to atnesa bez jautāšanas, šajā tomēr apjautājas. Kas zina, varbūt šīs puķes audzētas ar kādām nanotehnoloģijām un tām ūdeni principā nevajag.
Pēc kāda mirkļa konstatēju, ka mūsu galdiņš apdalīts ar salvetēm un arī tās nākas pajautāt. Tikmēr turpinu pētīt galdiņu, kura stiklotā virsma tīrīta ar visnotaļ neprofesionālu līdzekli (es atvainojos, šis ir profesionālais kretīnisms, no kura nekādi nevaru atradināties) un kuru rotā līdzekļa atstātās svītras. Nekad nesaprotu, kāpēc restorānu un bāru īpašnieki izvēlas saviem iestādījumiem tādas virsmas, kuras nejēdz kopt, vai ir ļoti apgrūtinoši kopt!
Vērojot tālāk notiekošo, ļoti labi redzams, ka kolektīvs vēl nav sastrādājies un visticamākais arī nesastrādāsies, jo, ja šo vietu pielīdzinātu valstij, tad katrs no viesmīļiem uzvedas kā galvaspilsēta. Katrs par sevi, katrs par savu radīto haosu. Es zinu, ka mani lasa pret apkalpošanu piekasīgi ļaudis, tad, lūk, mīlīši, ja gribat mierīgu un patīkamu vakaru, tad atrodiet citu vietu ar lielisku skatu uz Rīgu, vai uz jebkuru citu vietu, taču turp neejiet, vai arī pagaidiet līdz vasaras beigām, kad varbūt tomēr būs notikušas kādas parmaiņas un terases ļaudis būs tomēr kā skudrupūznis, kur katra no skudrām strādā vienota mērķa labad. Šai vietai ir potenciāls, ko rada pati atrašanās vieta, taču, vai tas tiks realizēts, tādas pilnīgas pārliecības manī nav. Neprast izmantot tik skaistu skatu ir visnotaļ stulbi, lai neteiktu vairāk. Aiztaupiet sev bubināšanu un ļaujieties vasarai citur!
Lai skaista nedēļas nogale!
O jā, par šo jumtu neesmu dizrdējusi nevienu labu atsauksmi…
es viņam nogāju garām pa gabalu :) lai gan skats ir tiešām būrvīgs… vispār Rīgā man vairs nav foršo veco vietu, kuras mēdzu apmeklēt, kad tur dzīvoju tālajā 2003.gadā un man blandoties pa pasauli ir radies sekojošs secinājums, ka pateisi labu servisu var dabūt, vai nu ja maksā milzīgu naudu iestādījumos ar 5zvaigznēm, vai arī jebkur, kur esi regulārs (tas ir vairākas reizes nedēlā) viesis :) jo tad Tevi pazīst un kļūsti par draugiem ar visiem, kuri strādā un reizēm pat ar īpašnieku un tad attieksme ir tāda, kādu par naudu nopirkt nav iespējams :) lūk, rakstu šo un nostaļģija pēc vecrīgas māsām, ai,karambas, bruņinieku ielas cafe un vairak saules vecriga (kuras laikam vairak nav)…. :(
Par to – biežs apmeklētājs, nevaru nepiekrist! :)
Es apskaitos un nokāpu stāvu zemāk, tur apkalpošana bija lieliska un skats tikai par drusciņu sliktāks.
Iespējams, esot tuvāk zvaigznēm, viņiem piemetas kāda zvaigžņota slimība. Ja esi ticis tik augstu, ka augstāk ir tikai debesis, droši vien jocīgi paliek. Jokojos gan, bet tas būtu vismaz tāds daiļš skaidrojums.