Kad visi lielie darbi bija apdarīti, satulkots krietni, ķēros klāt tam, kam visticamākais vajadzēja pieķerties jau labu laiku atpakaļ. Datora satura vispārīgai tīrīšanai.
Datora ekrāns noklāts mapēm, dokumentiem un visvisādiem failiem, kurus neesmu vērusi vaļā jau mēnešiem, taču mistiskā kārtā tos pacietīgi glabāju un no neviena nešķiros. Neesmu vērusi vaļā un visticamākais pat piemirsusi, kas tajos visos ieslēpts. Esmu visai kaujinieciski noskaņota un gatava sāpīgajam brīdim – dzēst uz vella paraušanu.
Iesāku visai piesardzīgi, bet, kad darbiņš veikts jau labu laiku, ķeros klāt arī “jutīgajiem” folderiem un dzēšu, dzēšu, dzēšu, jo galu galā – kam man tas viss? Ko es iesākušu ar šo uzkrāto informāciju, ja tai tuvākā pusgada laikā pat uzmanību neesmu pievērsusi?
Drīz vien tiek revidēta personīgo lietu mape un viss tikai tukšojas un tukšojas. Roka savu darbu veic viegli un prātā – gan manā, gan datora atbrīvojas visai daudz jaunas vietas. Un tad es aizdomājos – kāpēc cilvēkam tik ļoti tīk apaudzēt savu iedzīvi ar liekām mantām, ar vēl lielāku bagāžu liekas informācijas, ar bildēm, kuras visticamākais tiks skatītas tikai divas vai trīs reizes mūžā. Un kāpēc tam visam tiek tērēts tik daudz laika? Kāpēc mēs vienkārši neļaujamies tai burvībai, kad taurenis nosēdies uz zieda, bet gan ķeram pēc fotoaparāta, lai to pēc tam pat ne izdrukātu, bet gan datorā atrādītu draugiem?
Tā es sēdēju tur stundu un klikšķināju apstiprinošo “Jā! Es patiešām vēlos dzēst!” un palika vieglāk. Pavisam viegli. Tā jau saka – ja atbrīvojies no kaut kā un pēc tam nemaz nejūti, ka no tā esi ticis vaļā, tad viss ir kārtībā. To nemaz ar’ Tev nevajadzēja.
Vai arī jūs esiet gatavi atbrīvot vietu kam jaunam?
P.S. Sveiciens Rudītei! Paldies par tiešām sirsnīgo pasēdēšanu!
Muzikālais pavadījums – http://www.youtube.com/watch?v=F86gcgSfKoc
Paldies rudu par mūziku, man tieši šito vajadzēja šovakar dzirdēt.. ;)
Ehh, un par to dzēšanu..
Es ļoti gribētu iemācīties tā viegli no pagātnes atsacīties.. ;)
Pagaidām vēl mācos,,
Nu kur tad tik šerpi uzreiz =) ..no pagātnes. Sāc ar sīkumiem un tas jau būs solis uz priekšu.
Likvidēju tik daudz bezjēdzīgu bilžu, vēl visādo jocīgu dokumentu, par kuriem tā i nesapratu, kāpēc man tas viss tur… vēl visādas maketu parauglapas, nokurām nav nekādas jēgas. Tie ir sīkumumi it kā, bet labs treniņš, kā sākt atteikties no tā, kas lieks. Un tik daudz vietas tagad. Datora ekrāns izskatās gluži vai nevainīgs :D
;) Labi pasēdējām.. :)
Eh…laimīgā :)
Man visvairāk šo metodi vajadzētu drēbju skapī, bet tur tas notiek tik traki grūti ;)
Raksts atsauca prātā grāmatu – Kā atbrīvoties no krāmiem. Nupat liekas, ka pārāk sen neesmu pārlasījusi.:)
Tajā ir identificēts, kas ir tie, nejauceņi: Lietas, kuras jūs nelietojat vai nemīlat. Lietas, kuras nav sakārtotas vai atbilstoši organizētas. Pārāk daudz lietu mazā telpā. Viss, kas nav pabeigts līdz galam. Un tur arī teikts, ka krāmi velk atpakaļ pagātnē, jo nav vietas, kur jaunajam ienākt jūsu dzīvē. Ja krūzīte pilna, tur vairs neko nevar ieliet. Jaunais var attīstīties tikai tur, kur priekš tā ir vieta. Atbrīvojoties no krāmiem, šī vieta tiek rasta.
Tāpat lietas, kas kādam ir krāmi, citam var izrādīties gluži noderīgas un iegūt jaunu pielietojumu. Viens krāms man ir pilnīgnoteikti – uz atlaidēm iegūts šīs grāmatiņas otrs eksemplārs “ja nu noder”. Vai ir kāda kandidāte, kurai noderētu?
Un nedaudz papildinot augstākesošo komentāru – manuprāt, vēl augstāka pilotāža par spēju apjaust lieko savā dzīvē ir neuzkraut citiem lieko – dāvanas, kas plauktiņā krāj putekļus, slēpjas atvilktnēs un nekad netiek izmantotas (turklāt žēl tak izmest/atdot, jo dāvinātas), emocijas, savu dzīvi, citu dzīves.
Mmmm… tā tiešām ir augsta pilotāža. Vismaz, manuprāt, tā daļa, kas attiecas uz dzīvi, emocijām utt. Lai nu kā, vismaz šajā ziņā otram paliek izvēle – vai uzņemt šo informāciju vai nē. Lai gan izvēle ir vienmēr, arī tad, ja liekas, ka nav.
Par dāvanām Tev pilnībā piekrītu. Tāpēc esmu arī par to, lai šādus nieciņus i nepirktu, i nedāvinātu. Ja man arī prasa: ko Tev uzdāvināt uz dzimšanas dienu vai citiem svētkiem, mana atbilde – neko – ir patiesāka par patiesu. Es pat neapvainošos.
PALDIES par viedokļiem, virtuves viesi!
Nezinu vai tu atceries tādu filmu kā labirints (nu to kurā Deivids Bovijs) tur ir vieta, kurā galvenajai varonei ir iespēja nokļūt no labirinta savā istabā un viņai ir tik žēl no visām lietām šķirties, ka tās kraujas viņas mugurā un izveido neglītu kupri. Tur bija tāda kupraina kundzīte kas klejoja pa izgaštuvei līdzīgu ainavu un lika tik klāt jaunas lietas – rotaļu lācīšu, avīžu izgriezumus un visu ko nu mēs krājam.
Apzinos, ka esmu šāds te neglītais kuprainītis – visi mani kelly family pklakāti, nika keiva autogrāfi, teātru biļetes, deinasgrāmatas, kaiju galvaskausi un kolkas smiltis šņabja pudelē glabājas sapakoti kastēs. esmu lepna ja datora cietajā diskā ir brīvi 12gb jaunām filmām un mūzikai. Sarežģīta dzīve, es visu laiku nosolos izdzēst e-pastā sadaļu privātie murdziņi, jo zinu, ka to kas tur rakstīts tāpat zinu no galvas :D bet atmiņas, tām ir maģiska vara un tā ir vēl viena iespēja cerēt, ka tas viss nav miris.
Filmu atceros un atceros arī to, ka man tā iedzina kaut kādas savādas bailes. Iespējams, derētu noskatīties vēlreiz un paraudzīties uz to ar “pieaugušo aci”.
Nav jau tā, ka man ir viegli dzēst un atbrīvoties no lietām, bet, ja sāk, tad ieiet garšā. Runā vēl, ka šādas lietas labi darīt vecā mēnesī :D
Ir protams arī man bijis visādi un ir bijis grūti likt kastē visu to, kas bijis dārgs un triekt to prom, bet, ja mantas spiež un neļauj elpot, no daļas ir jāsāk atbrīvoties. Vienalga kā, bet jāsāk. Un domām tieši tāpat. Labi ir arī tas, ka Tu apzinies šo savu “problēmu”. Viss atkarīgs no tā, cik ļoti tas viss kādā brīdī sāk traucēt. Tas laikam ir pirmais signāls.
BET lielākā māka, kā jau noskaidrojām, ir nemaz neveidot šādu bagāžu.
P.S. ŽB tik daiļa rota ar tādām podziņām.. melna ar perlamutra podziņām. Aptaustīju un smaidīju =)
Es noteikti pieķeršos klāt un izdarīšu to pašu arī savos datoros, kā arī drēbju skapjos. Mantu kļūst par daudz. Un pareizi rakstīja mai – jāatbrīvo vietu jaunajam.
Vēl tikai saņemties un….uuuuuhhh!