Viņš ir no tiem klusajiem.
Piepilda telpu ar savu klātbūtni.
Ieslēpis sevī veselu klēpi zvaigznīšu, uztērpis piesātinātāko saulrieta krāsu un ļāvis upej tecēt sev cauri, galvā uzliekot saulrieta atblāzmas cepurīti.
Maziņu.
Tāds austrumnieks.
Tik rāms kā tā upe, kas viņam cauri tek.
Viss kosmoss viņā.
Viņa radītāja ir Nejaušība.
Mirkli apstādināju es. Kā tāds Fausts.
Veroties zvaigznēs un klusi čukstot par to mirkli, kuram jāstājas, jo tas skaists.
Tik rāms kā tā upe, kas viņam cauri tek
Published by
Ļoti skaists. Mierinošs. Un mājiņa superīga :)))
Jā, šis man iedveš tādu mieru. Mājiņa ir nejaušs, bet kolosāls atradums Valters un Rapa.
tik rāms un majestātisks, patiešām piepilda telpu…
Skatoties uz viņu, gribas dziedāt:
Tavs skaistums mani silda
Tava smarža mani bildina
Piepeši saprotot to, kas sen jau bij` jāsaprot
Ka tā upe beidzot sākusi palot ….
Paldies, tiešām labi iederas tā dziesma.
Kniiiiiiiiiiiii, izrādās, ka Tev sanāk arī krāsainie dzejoļi! ;))