Tieši tāpat kā dabā ir dadzis, kuram adatām nosēts kātiņš, tā galva pieķeras un iet līdzi. Dadzis dur, bet pieķeras. Lai cik rozei nebūtu lieli dzeloņi, tās lapiņas ir maigas un patīkamas smaržas pielietas. Lai cik asas nebūtu eža adatas, viņam ir mīksts vēderiņš. Pat kastaņa asā un durstīgā čaula sevī slēpj piesātinātas krāsas apburošu kodolu.
Tā arī cilvēks, lai kā viņš durstītos un ar savām adatām nesignalizētu, ka jāturas pa gabalu, viņš sevī slēpj maigu un apburošu kodolu.
Šovakar esmu kā dadzis, kas durstās, bet pieķeras, kā roze, kas durstās, bet ļauj baudīt no sava maiguma, kā ezis, kas spītīgi valkā adatu kažoku, bet neslēpj pūkaino vēderiņu, kā kastanis, kas aiz cietās un durstīgās čaulas slēpj sevī piesātinātas krāsas kodolu.
Tā dabā iekārtots, un veicas tiem, kas tiek līdz kodolam, bet tie, kas vēl nelaiž līdz kodolam, turpina durstīties un turpina slēpties, jo tas, kas ir iekšā, ievainojams.
Kni, tik smuki esi uzrakstījusi, ka būs jāpievieno pasakām! :)
Esmu aizskarta pozitīvi!
Man patika par tiem ežu punčiem. TIkai neaizmirsti, ka neviens nav teicis, ka ezis ir krutākais zvērs mežā :)
Visa šī sakarā man no rīta ienāca prātā tas, ka no tiem, kas durstās, nav jābaidās. Uzmanīgiem jābūt pret tiem, kas tik ļoti gludi un bez adatām. Piemēram, čūska, gluda tak un nedurstās, bet cik indes iekšā!
Paldies par šo pērli.
ehh, cilvēki, kas sadurstījušies pret citu adatām, paši nemanot, izslej savas, un, tad nu, lavierējot starp šiem asumiem, vari mēģināt dzīvs tikt pie kodola, pašam nepaliekot asam un raupjam…