Tas ir tā, it kā būtu atdzīvināta bērnība, priekšā nolikta milzīga kartona māja, kurā izkārtotas neskaitāmas istabas un to vienīgais drauds ir tā mala, kas ir kā bezdibenis. Kas ir kā krauja, no kurienes viss velsies lejā, ja tai malai pieies pārāk tuvu klāt.
Tā arī ar to māju, tikai nav bezdibeņa. Ir stikloti logi bez čaulām, bez noslēpumiem.
Tur aiz logiem vesela dzīve. Jaunkundze, stundām pie platas palodzes tērzējot ar dzīvokļa biedreni, kāri velk dūmu. Tik kāri, ka, ja viss būtu citādāk, es viņai sastādītu kompāniju. Turpat blakus kāds jauneklis, atvēris logus tik plaši, atbalstīdamies ar vienu roku pret palodzi, it kā izliekas pārraugām īpašumus, bet tajā pašā laikā tieši tāpat kā dāmas blakus, kāri velk dūmu.
Kaut kur mazliet pa kreisi kāds vakariņo pie apaļa galda ar galdautu. Pie lampas. Pie stāvlampas, kas jau vairākus gadus ir mans izsapņots, bet tā arī nepiepildīts sapnis.
Tā viņi sarodas, iestājoties tumsai. Sadedz gaismas un dzīvo. Tā patiesi atklāti. Dots pret dotu.
Arī man nav aizkaru, jo, ja viens kaut ko slēpj, bet otrs ir atklāts, nekāda atklātība nesanāk.
Tikai spēle vienos logos.
Eh, kā Tev vajadzētu tikt uz tām divām piparbodītēm Zvejniekciemā, kur es pirms nedēļas biju! Tur bija TĀDAS stāvlampas un viskas cits foršs (kā toreiz Latgalītē)…
Visu ar laiku, visu ar laiku, lai kādā brīdī finanses nesāk dziedāt romances, bet visādi citādi – paldies!