Šorīt tā kūpēja pavisam agri. Akurāt piecos no rīta pamodināju ķermeni ar aukstu ūdens šalti sejā, veicu ierastās darbības, uzsmērēju brokastu maizes, sabāru kaķus, kas kārtējo rītu rīkoja skriešanās sacīkstes un jā, mazliet neparastā laikā devos uz darbu. Nemaz nezināju, ka sešos no rīta uz ielām ir tik daudz cilvēku. To solis ir mazāk steidzīgs nekā to, kas no mājas izgājuši septiņos vai pusē astoņos. Pieļauju, ka šis bija arī tas rīts, kad uzstādīju ātruma rekordu nokļūšanā līdz darbam. Nemaz nepaspēju attapties, kā jau pusē septiņos stāvēju pie durvīm un skaidroju apkopējai, ka viss patiesībā ir kārtībā un neviens mani no mājas neizdzina, ka nav arī tā, ka es mocītos ar bezmiegu.. ak, man nekas nekaiš! Vienīgās sāpes, kas vēl mīt manā organismā ir muguras sāpes un sasārtušās acis, kas skatienu dažu brīdi padara miglainu. Laikam bailes palikt kādu dienu aklai ir lielākās bailes pēc bailēm saslimt ar kādu neārstējamu slimību.
Tas mirklis pirms, kad tikai visi sāk ierasties darbā… tas mirklis pirms ir burvības pilns. Klusums. Mierpilns klusums, kad vēl neviens nemānās, ka neprot apieties ar fotoaparātu, kad vēl nezvana telefons, kad kūp tēja un gardās maizītes pazūd mutē.. un darbi tik raiti sokas uz priekšu. Tieši tāds pats mirklis ir brīdī, kad visi jau devušies prom. Skudru pūznī vairs neviens nebauro, neuzmācas ar pļāpām, nav jāaizbāž ausis ar tām miniatūrajām austiņām un skaļu mūziku.. esi tikai tu, ar mūziku iztraucētais klusums un darāmie darbi.
Cieši un no sirds atvainojos tiem, kurus pārņēma mazītiņš izbīlis mirklī, kad neatvērās vis tik ierastais tonis, bet gan balta lapa ar 2 lodziņiem, kuri jautāja pēc burtu kombinācijas.
Ar labunakti.
P.S. Ja es būtu kalns, tad manī būtu miera raktuves. Mazi mazītiņi vīriņi raktu mieru un vestu to uz ārpusi, lai tas staro. Miers staro!
Es pat paspēju piereģistrēties :D Bet tāpat iekšā netiku, rrrr.
Ievulīt, ja Tevi tas kaut drusku mierinās, Tu tāda nebiji vienīgā.. kas piereģistrējās =) Piedod, ka tā.
burviigs PS