“Klau, es uzlikšu brilles, lai arī redzu to pašu, ko jūs,” noteicu brīdī, ejot caur parku. Brīdī starp gaismu un tumsu. Krēslā. Kad debesis vēl zilas, krāsas nav saplūdušas pelēkajā un tikko plaukušās liepu lapas izskatās kā zaļas sniegpārsliņas, kas krītot sastingušas koku zaros. Tie stikli tomēr dara brīnumus.
Savukārt kaut kur citur sabirušas ziedlapiņas, izklājot ceļu tuvāk pavasarim. Plakanu padarot telpisku. Nesataustāmas kārtu kārtas.
Tad nu es te niekojos ar tiem mazulīšiem, kas viegli, jo viegli, mazliet lielāki par 10 milimeteriem. Malziet.
Lai silti!