Uzzīmē man ziloni #1

Pavisam nesen teicu, ka nekad nevar zināt, kā otru var ietekmēt aicinājums kaut ko izlasīt, noskatīties vai noklausīties. Tas bija brīdis, kad kāds izārstēja manu negribu. Tas, ka ziloņi uz kādu laiku bija pazuduši, nebija nevarēšanas, bet gan negribēšanas jautājums, taču, pēc divu animācijas filmu treilerīšu noskatīšanās, skaidri zināju, kas darāms.

Būšu reāla, virtuves visbiežākie viesi ir sievietes, no kurām lielai daļai ir mazi bērni. Labi, puiši, es zinu, ka arī jūs nākat un katram ir sava motivācija, bet meiteņu ir vairāk un bērnu noteikti arī. Lūk, pavisam veikli uzrakstīju dažus e-pastus ar lūgumu palūgt bērniem uzzīmēt man ziloni, lai vēlāk, izmantojot šos zīmējumus, darinātu Kni ziloņus.

Nezinu, kurš brīdis bija aizkustinošāks – tas, kad rakstīju e-pastus, vai tas, kad sāku saņemt atbildes un to, kā kurš zīmēšanas projektu organizējis. Ja tobrīd nebūtu bijusi darbā, noteikti šņukstētu kabatlakatiņā un vēlreiz pateiktos par to, cik ļoti man ir veicies. Veicies sastapt un būt šo cilvēku dzīvē. Galu galā, meklējot sev iedvesmu, biju ienesusi viņu mājās prieku un rosību, kā arī patīkamu satraukumu par padarīto.

Šī būs pirmā “Uzzīmē man ziloni” sērija.

Sākšu ar vieniem no jaunākajiem dalībniekiem – Paulu (3 gadi) un Otto (4 gadi). Tas, ka zilonim saglabāta jau ierastā forma, ir apzināti, taču tā vidu rotā bērnu zīmētie ziloņi kā apliecinājums tam, ka, lai arī mēs visi pēc veidola izskatāmies tomēr ļoti līdzīgi, katram no mums iekšā sēž tas savs zilonis. Tas mazliet vēl nepieradinātais, tas ar tām daudzajām kājām, ar vieglo nesapratni par profilu un par tiešskatu. Kas ļoti priecē, abi ziloņi ir smaidīgi. Jā, tas ir tas, ko patiesi novēroju – ziloņi uzzīmēti priecīgi.

Otto zilonis ar narcišu dzeltenu vēderu un pamatīgu snuķi pavasara smaržu ieelpošanai. Labi ēdis, ar lustīgu asti, vienu dzirdīgu ausi un vējā plīvojošu matu cirtu, kuru gan es esmu piemirsusi.

Paulas zilonis ir kaut kas starp simtkāji un ziloni. Iespējams tas, ka Paula vēl ir salīdzinoši maza, tās daudzās kājiņas simbolizē to, ka viņa tiek patiesi lolota un pārnestā nozīmē – nēsāta uz rokām. Šis zilonis liekas šarmants ar to, ka snuķis it kā aug laukā no auss, tas nav kā deguns starp acīm, bet ir zināms, ka tam ir jābūt un tas ir ļoti svarīgs atribūts. Viena dzirdīga auss.

Cik man zināms, Betija (7 gadi) cīnījās vairākas reizes, sākotnējos darbus atzīstot par nederīgiem. Man nav ne jausmas, kādi bija iepriekšējie, bet šis ir burvīgs. Tam vējā plīvo ausis, snuķis veido taurīti un, kas svarīgi, arī šis ir viens ļoti priecīgs lopiņš. Šajā zīmējumā uzmanību piesaistīja tas, kā Betija zīmējusi debesis, ziloni ietinot tādā kā migliņā. Ļoti patīk, ka viņa ziloni ielikusi tajā visā iekšā, nevis skaidri iezīmējusi robežas. Tāds brīvs gājiens.

Zilonis nav viens. Debesis rotā gan mēness, gan zvaigznes. Vai tas ir miega zilonis?

Šo sēriju noslēgšu ar Mika (7 gadi) ziloni. Mika mamma atklāja, ka puisis esot it kā mazliet šmaucies un savu ziloni uzzīmējis pēc google mākslas galeriju līdzības, uz ko savukārt attraucu, ka nieki vien, jo šķita, ka Miks pievērsies svarīgajam, proti, saturam.

Lieldienas ir pavisam tuvu, tāpēc gribas vaicāt, vai tie četri punkti vidū simbolizē olas, vai tā vienkārši ir sagadīšanās. Vēlāk, kad darināju savu ziloni un jau biju mazliet nošāvusi greizi, pamanīju, ka visus ornamentus Miks izkārtojis ļoti ritmiski, neaizmirstot iezīmēt arī sava vārda pirmo burtu. Pat, ja mammas ziņojumā rakstīts, ka dēls haltūrējis, šis ir viens no maniem mīļākajiem ziloņiem, lai gan kā no šīs sirsnības var izvēlēties vienu mīļāko?

Lūk, un tagad vēlreiz izlasiet teikumu, ar kuru iesāku šo stāstu. Ticu, ka šis ir vienas brīnišķīgas sērijas sākums un ka pirmā sērija palīdzēja jūsu sejā atplaukt smaidam.

Lai silti un pavisam noteikti – priecīgi!