Par pašiem tuvākajiem rakstīt ir visgrūtāk pat tad, ja runa ir par uzzīmētu ziloni. Brīdī, kad Anna enerģiski bija pieteikusi savu dalību projektā un jau posās ceļā uz manu pastkasti, mēs stāvējām teātrī rindā uz iekšā laišanu, kā rezultātā joka pēc jau sāku piemeklēt citus lielos bērnus iesaistei, uz ko Viņa reaģēja ar visnotaļ jautājošu sejas izteiksmi: “Kāpēc tu man nepiedāvā?” Sak, jā, kāpēc?
Te var gadīties, ka viss pavisam vienkārši, līdzīgi kā Vecgada dienā, kad meitenēm tika dalīti darbi, bet es, noklausoties visu piedāvājumu, plikšķinot acis un klusējot, tiku pie “aizraujošākā” un “sasodīts-esmu-ieberzusies”, proti, aizkaru šūšanas. Klusēšana ir arī atbilde.
Lai kā tur būtu, zilonis ir un ir brīnišķīgs. Mana mīļā Silva par uzzīmēto ziloni pavadvēstulē raksta šādi: “Tik nopietni zīmēšanai nebiju piegājusi kopš 12.klases diplomdarba nodošanas. Kad nu savos 29 esmu iecelta Dzīvesprieka dievietes godā, manam zilonim vajadzēja sanākt priecīgam. Sanāca piesardzīgi priecīgs. Vispār es domāju, ka ziloņiem piedien būt priecīgiem. Lielām ausīm, jo prieks nāk caur un pa ausīm. Acis ir jāvar mirkšķināt, lai var tikt gudrs par redzamo. Deguns ir jātur gaisā, citādi kāds padomās, ka bēdīgs.”
Skatījos uz ziloni un nevarēju vien nopriecāties, cik tam skaistas acis. Mazliet kautrīgas, bet ar tik garām skropstām kā vēdekļiem. Tā sajūta, kas nāk no šī ziloņa, mijoties kautrīgumam ar siltumu, ir neaprakstāmi laba. Tāda klusi priecīga, ārkārtīgi mierīga. Tieši tā, kā jūtos Silvas klātbūtnē. Priecīgi un ļoti mierīgi. Silts miers.
Bet nu mana kārta. Bija jau nakts un datora ekrāns mani mazliet āzēja, liekot uzminēt, kādā tad krāsā šis lopiņš īsti ir. Silva jau sapņoja vismaz otro sapni, un pajautāt tā arī nevarēju. Sapratu, ka pelēks, bet tā sajūta, ka jābūt arī kaut kam lavandīgam. Ļāvos izlemt ar cerību, ka no rīta tam visam saņemšu svētību. Saņēmu ar! Pelēcis, mazliet marmorīgs zilonis ar lavandas akcentiem. Viss atkarīgs no tā, kādā laukā zilonis iebridis. Tie pat var būt ceriņi. Vai lupīnas.
Zilonis ticis pie vienas izteiksmīgas acs un gaļīgas auss, kā arī, lai panāktu viegli kautrīgo sajūtu, pie klusināta smaida.
Vai tagad drīkst likt punktu?
Lai priecīgi un silti!
nē. nedrīkst likt punktu :)
Ja divi antropologi vēl pacentīsies, tad būs vēl, bet tad gan, jo man citi darbi jāpadara, bet laiks skrien, laiks skrien.
Ak, jums abām ir izdevies brīnišķīgi! Lai tās ausis plīvo brīvi, lecot pa lavandu laukiem! :)
Paldies! Kā reiz Silvai teicu: mēs esam servīze. Tāds nu arī kopdarbs.
…it kā jau saprotams,ka gribas likt punktu,un tā.. taču ziloņi, kas rodas šīs “akcijas” rezultātā ir tik Skaisti! pilnīgi cita motivācija vērt blogu vaļā.. un biežāk, kā iepriekš. Pat komentāru ierakstīt.. Tavi darbi vienmmēr priecē acis, taču šie kaut kā īpaši.
lai skaista nedēļa,
lz
Paldies, Liene! Šis man pat pašai ir citādāk, jo nekad nedodu otram zīmēt skices, tikai norādes, bet te, visi sīkumi jāņem vērā. Paldies!