Es būtu pilnīgi akla, ja nepamanītu, ka man dzīvē veicas. Ar cilvēkiem veicas, un nokļūšana antropologu saimē ir viens no jaukākajiem notikumiem, kas manos gandrīz trīsdesmit vienos ir noticis. Šķiet, esmu jau reiz stāstījusi, cik neaizmirstama bija mana pasēdēšana krogā ar antropoloģēm. Atceros, cik katra no viņām aizraujoši stāstīja par savu maģistra darbu, par tēmām un dzīvi vispār, visa vakara gaitā tā arī nepieminot vārdus “kleitas-kurpes-vīrieši”. Tā bija labākā meiteņu pasēdēšana, kādu man nācies piedzīvot, un šajā pasēdēšanā bija ar Viņa – nāves dieviete Anna.
Anna zina stāstīt par nāvi ļoti daudz, turklāt ļoti nomierinoši, saistoši un pat ļoti dzīvīgi. Anna pati ir viens dzīvīguma un enerģijas iemiesojums, tāpēc nemaz nebrīnos, ka tajā brīdī, kad no pastkastes izņēmu man atstāto zīmējumu, ieraudzīju tieši šīs krāsas – melnu un sarkanu.
Anna gan nezināja, ka pirms pāris gadiem kādam biju paziņojusi, ka divas tik agresīvas krāsas likt vienkopus, nav prāta darbs, bet kurš to vairs atceras? Annai ir divdesmit septiņi un viņa arī gribēja būt kā bērni, proti, uzzīmēt man ziloni. Te ir tas, kas savukārt sanāca man.
Melna pamatne, plāns sarkanā slānis, kas izgriezts ar skalpeni un papildināts ar miniatūrām detaļām. Melnā pamatne, imitējot zīmuli, saskrāpēta.
Nezinu, vai tā sodība, vai gods, bet tās astes mani nobeigs, turklāt nav saprotams, cik tas piedēklis labi turēsies. Lai nu kā, es centos.
Ja kādam šajā rītā trūkst enerģijas, tad te tās ir pārpārēm. Tik ņem un smel!
Šis ir tik ļoti… Skatos un sajūsminos.
es visu atceros :D
Annas zilonis vairāk izskatās pēc tapīra :) un tikko tieši bija starptautiskā tapīru diena :)
Spīgana -> šis ir vavellos-zilonis. Tās ir manas pirmās asociācijas. Katrā ziņā te varētu taisīt pētījumu, kas kuram ir zilonis.
Viipsna -> to, ka Tu atceries, nemaz nešaubos. Zin kā, kamēr pats līdz tādai kombinācijai nenonāk, uz to skatās tā citādi. Kurš tad tolaik būtu ticējis, ka šodien teju vai mana mīļākā krāsa ir melnā un iecienītākie svārki – sarkani.
Kira -> re! Var nosvinēt.