Tā ap rīta pusi saņēmu interneta saiti uz publisko iedzīvotāju reģistru, kur kāda jaunkundze bija cītīgi pārkopējusi internetā klīstošus tekstus, t.i., pazīmes, kas norāda, ka to lasītājs kļūst vecs vai arī jau ir vecs. Uzskaitītos punktus neņemšos citēt, jo tā īsti tam nav nozīmes, vienīgi man patika jautājums, kurš kā pielikums ceļoja līdzi šai interneta saitei: „Es esmu veca. Un Tu?”
Izlasījusi visu uzskaitīto, nosmējos un sniedzu atbildi: „Nē, es palieku tikai labāka. Vecums ir labākais, kas ar mani notiek.”
Varu sniegt manas atbildes pamatojumu. Jau vairākas reizes esmu virtuvē runājusi par vecumu un sabiedrības viedokli par vecumu, taču šoreiz gribu sīkāk pamatot savu viedokli un izteikumu.
Manuprāt, ja kaut vai pavēro tādu sīkumu kā fotogrāfijas un tās salīdzina ar 10 gadus vecām fotogrāfijām, ar pilnu pārliecību varu teikt, ka tas, kā veidojos, mani tikai un vienīgi priecē. Gan mans ķermenis, gan seja ar laiku veidojas tikai un vienīgi labāka. Manas domas, uztvere un attieksme pret notikumiem un lietām kļūst tikai labākas un viedākas. Caur ārkārtīgi negatīvu pieredzi esmu guvusi jaunas un vērtīgas atziņas un mācības, kas turpmāk man tikai un vienīgi noderēs, lai cik briesmīgi un rūgti tas nebūtu nācis. Cipars ir tikai dokumentiem. Pasei, bet ne tam, kas man iekšā un tam, kas es esmu. Cipari, kas attiecas uz vecumu, satrauc tikai kompleksus māktus cilvēkus, jo lai nu ko esmu sapratusi, bet nu skaidrs ir viens – ar laiku vecums kļūst relatīvs. Manās sajūtās tas ir kas netverams, gandrīz neeksistējošs un otršķirīgs.
Ciparu māktie arvien biežāk taujā pēc mana vecuma, jo domās pamanījušies no mana pases cipara likvidēt nieka 8 gadus :D Vienīgais, kas varētu mainīt viņu domas uz citu pusi, ir mani iesirmie deniņi.. tas tad arī viss.
Es neesmu veca.
Es nogatavojos.
Es kļūstu labāka!
Un Tu?
FOTO no Cecilia Búcaro’s photostream.
Tieši manas domas. Es sev daudz labāk patīku tagad nekā pirms diviem vai pieciem gadiem. Man patīk sajūta, ka es zinu vairāk un man ir vēlme uzzināt vēl un vēl :D Gribas teikt, ka es nevis novecoju, bet nobriestu, lai cik tas briesmīgi neizklausītos :D
ja mes tagad ar Zani sedetu ar baloziem uz ielas un Tu mums sito garamejot ar ziediem matos pateiktu
mes krievu akcenta atbildetu-verii smart girl
Ak, dārgā Kni, Tava atbilde liecina tikai par to, ka Tu uzskati — vecums ir kaut kas slikts. Jebkurā citā gadījumā tā ir tikpat loģiska kā “kam man ledusskapis, ja es nepīpēju”.
Nekādā ziņā. Iespējams, ka no kāda psiholoģiskā viedokļa vai arī kādu psiholoģijas teoriju jā, taču ne no manām sajūtām. Nē. Kā jau teicu, tas ir labākais, kas ar mani notiek.
kad man bija tik, cik tev tagad (apmēram), domāju, ka labakais sievietes vecums ir 30 gadi, kad sieviete ir nobriedusi, zina ko vēlas, ir atradusi savu stilu… kad man bija 30, domāju, cik esmu jau nobriedusi, taču ir vēl kur augt un ka vēl kādi pieci gadi būs pats labums… nu, man jau ir 35 ar astīti un ar vien biežāk pārņem nemiers, ka esmu kaut ko nokavējusi, ka labākie gadi ir paskrējuši tā arī nepiepildot to, kaut ko, kam laika vēl diezgan… kur ir palikuši mani sapņi, un galu galā, kādi tie vispār bija…
nobriest, jā, bet pienak brīdis, kad tam briedumam piezogas tāda salnas vēsma…, vēl jau var dzīvot un dzīvot, bet ar vien biežak apzinies, ka klāt ir nakamā paaudze – tās, kas nesen vēl bija sīkās un no dzīves neko nesaprata, nu, ir kļuvušas pārliecinātas jaunas sievietes pie tam nereti ar daudz lielāku bagāžu (izglītību, zināšanām, redzējumu) un tev tā kā jāpaiet malā… :) es piekrītu, mana gadījuma tas tiešām ir saistīts tā kā drusku ar pašapziņas trūkumu, ko ta es vairs…, bet gadiem ir nozīme, Kni… agrāk vai vēlāk, domaju, katrs sāk pamanīt gadus un ciparus un tas, kas ir bijis otršķirīgs un gandrīz neeksistējošs ik pa brītiņam kā tāds velnēns sit ar garu asti pa deniņiem un liek drusku skumt…
bet to visu var palēlināt, protams, trenējot, jau visu pirmām kārtām, prātu un garu… (nu, gan aizrunājos)
Paldies, ka aizrunājies! Patiešām.
Man laikam riņķī apkārt gribējās pateikt tikai to, ka mani kaitina sabiedrības sterotipiskā domāšana: līdz tik un tik gaidem Tev jāizdara tas un tas, līdz tik un tik gadiem Tev jāpieder tam un tam un, ja Tu to visu nepaspēj tieši tad un tad, Tu dzīvē neko neesi izdarījis. Un tad cilvēki steidz piepildīt “sabiedrības mērķus”. Tas ir tas, kas man nav gluži padomā. Varbūt arī es attapšos ar to salnas vēsmu, bet tas jau būs cits stāsts.
Tagad tikai atliek izdomāt, kā apcirst tam velnam to asti :D
Mans draugs par mani reiz teica: “Tu esi kaa sarkanviins. Ar gadiem Tu paliec arvien labaaka.”
Joprojaam esmu vinjam pateiciiga, jo piekriitu nudien. :)
Man savulaik pat sarkanvīna šķirni nosauca :D
Man prieks par Tevi, *evi!