Kad šovakar biju ciemos pie opīšiem, man uznāca tāda dīvaina sajūta. Es nezinu, varbūt tas vienkārši ir pilnmēness un nekas vairāk. Omīte ar opi bija izdomājuši, ka es varētu palikt pa nakti, taču man gribējās rauties prom. Jā, es meklēju visādus iemeslus, lai nepaliktu.
Nav tā, kā jūs varbūt domājat. Opīši man dikti mīļi un ome bija uzvārījusi frikadeļu zupu, un jāatzīst, ka ar omes zupām var sacensties tikai mammas zupas, bet tieši šiem cilvēkiem es šodien daru visvairāk pāri. Viņi tā no sirds, bet es tik nē un nē. Un mamma no sirds, bet es tik nē un nē. Nu kā man varēja ienākt prātā pateikt ko tādu, ka negribu Ziemassvētkos braukt mājās, ja mana ģimene tik ļoti mani gaida, taču es sežu te un pat savās sāpēs esmu egoiste.
Šodien bēgu no cilvēkiem.
Atbraukusi mājās, cerēju tomēr būt viena, lai gan man šovakar negribas būt vienai.. un skat, Stefans atgrieziesno Francijas, tikai nav mājās. Pamanījies izmazgāt veļu un man nebija kur kārt savējo, ko izmazgāju pie opīšiem. Kaut mēs šovakar nesatiktos.
Pavasari, lūdzu, lūdzu – nāc ātrāk! Lūdzu!
