Var jau būt, ka būs

Pienāk kaut kāds vecums, vai arī tiek sasniegta kaut kāda sajūtu stadija, kad par frāzi “būs labi” no sevis var vairs izgrūzt vien nevērīgu spurdzienu. Nebūs. Nopietni. Nebūs. Būs citādāk, turklāt, ja izdosies izkļūt no konkrētās stadijas, sajūta vien būs, ka ir labi, pat ja nebūs. Parasti ikdienišķi meli.
Pat ja visas pasaules nelaimes no salīdzināšanas, tad te varēs pajautāt: salīdzinājumā ar ko?

Zin kas vēl kaitina?
Tas, ja ir darbs, esi daudz maz vesels, paēdis un ar jumtu virs galvas, automātiski tiek pieņemts, ka sūdzēties nedrīkst. It kā tas būtu viss, kas cilvēkam vajadzīgs. It kā ar to pietiktu, lai priecīgu skatu spogulī katru rītu sev pateiktu labrīt. Man patiešām gribas vairāk, kas nemaz nav daudz. (Par stulbu, lai paņemtu?) Zini, pirms kādu apskaud, padomā labi. Varbūt viņam ir tāpat kā manai applaucētajai rokai nākamajā dienā pēc negadījuma. Sak, izskatās tā neko, bet iekšēji gruzd.

Lai nu kā, vienmēr var atgaiņāties ar tiem pašiem meliem, ar kuriem iesāku, proti, viss labi. Abas puses zina, ka viens mānās, un pieņem to, jo ar šo frāzi iespējams izvairīties no tālākām sarunām. Zin, var jau būt, ka būs, tikai.. ja nu sanāk palaist garām, ja nu sanāk nesajust, nesadzirdēt to brīdi, jo tik skaļi caur lietu, kas straumēm plūst no acīm, sadalot seju labajā un kreisajā upes krastā, kliedz jautājumu: KAD?

Vide: Mierā, Meža iela
Ēdienkarte: kafija ar pienu un ābolu siera kūka