“Vai tad Jūs santīmus nekrājat?” rimimi kasiere, viegli ieplestām acīm, kurās iemiesojās viss tā vakara izbrīns, jautāja pircējai pirms manis. Lai nesaņemtu tādu pašu skatienpļauku, veikli sameklēju somā veikala sarkano karti, citādi arī mani apvainos izšķērdībā.
Turpinot par pirkšanu: pirkt žurnālus palicis pavisam dīvaini. Cilvēki, par kuriem tur var lasīt, dalāmi divās grupās – tie, kurus kaut kādā mistiskā kārtā pazīstu un cilvēki, par kuriem stāsta tie, kurus pazīstu, vai arī ikdienā palasu pati, ko viņi stāsta. Visu laiku sanāk ēst vienu un to pašu zupu. Ja žurnāls būtu restorāns, tad sanāktu, ka visos restorānos dod vienu un to pašu zupu.
Trešais nieks gan nebūs par veikalu.
Dīvaina doma, bet, ja kāds pēkšņi palicis tāds priecīgs un pacilāts, pirmā doma un jautājums, ko pajautāt priecīgajam cilvēkam, bija:
“Klau, tagad pavisam nopietni. Tu kaut ko lieto?”
Loģiski, ka pretim saņēmu smieklu šalti un atbildi – pilnmēness.
Kaut kā tā.
Lai jums koša diena!
es jau adu krāju veikalā Boots, nekas nav sakrāts… Lai gan sestdien man jautāja vai nevēlos maksāt ar punktiem… :D
Es Rimi esmu jau kaut kādu latu ar kapeiciņu iekrājusi :)