Tā vien šķiet, ka ar rindām ir noticis tieši tāpat kā ar plastiku, proti, jo vairāk cenšos, jo mazāk sanāk. Jo vairāk gribas, lai sanāk, jo „sanāk” vairāk pretojas. Prāts turpina savas spēlītes, bet es turpinu tās spēlēt, nespējot ne īsti atslābināties, ne to atslēgt.
Jo vienkāršākas lietas, jo grūtāk man tās izpildīt.
Katru reizi, kad darinu rozītes zīmējumu, atceros, kā apgalvoju, ka nekad neko tādu netaisīšu, ka tas taču ir tik klasiski, tik garlaicīgi un vispār. Šī ir trešā rozīte, kad taisīju rozīti un ar to esmu tikusi līdz rotas pusfabrikāta stadijai, kad, cenšoties izvairīties no atkārtošanās, meklēju atsvaidzināšanas elementus.
Pagaidām tikai pērles.
Ja veiksme būs manā pusē un bodēs piedāvāto materiālu kvalitāte sakritīs ar manām prasībām, tad pavisam drīz redzēsiet visu ansambli kopumā.
Pat ja vējš nepūš burās, turās! Piestāj un atpūšās.
Smaidu. Prieks.
Piestāj un atpūšās.. ;)
Man izklausās tik labi, jo par mani.. Stāvu un pūšos. Un mazliet baidos par to, ka visi citi skrien..
Man taada sajuuta, ka buus jaatpuushas, jo nez kaapec gribu izlikties par suliigu apelsiinu, bet esmu izzhmiegta jaanjoga.
jānomirinās? jā, jā zinu – nomierinies, saņemies, savācies… tā cilvēks var sadegt sevī… labāk lai svilst un sadeg dabīgi, nelaikā apslāpēta uguns bieži vien uzliesmo divkāršs stipri visnegaidītākajā brīdī…