Šajās dienās patrāpījusies ļoti strīpaina zebra. Vēl vakardien smējos no sirds, bet šodien tā klusi skumji. Paskaidrojumi nav jāsniedz un man ir stāsts.
Mana tēva radiem piemīt kāda ļoti laba un iespējams latviešiem neraksturīga īpašība.
Ja pienāk brīdis, kad kāds no savējiem ir devies prom (un tāds pienāk, neviens no mums nepaliek jaunāks) un ir tā diena, kad aizgājējs tiek guldīts zemes klēpī, radi paskumst mazliet. Tikai mazliet.
Vēlāk sēžamies pie galda un ar mīļu vārdu atceramies aizgājēju. Ar smiekliem, ar kādu dziesmu, jo cilvēku taču apvij tik daudz gaišu notikumu un paraudāt paspēs katrs. Mājās. Tā klusi. Tēta krustmāte parasti stāsta stāstus un smej. Caur asarām smej. To visu apvij patiess vieglums un gaisma, jo kāpēc pavadīt kādu smagi. Lai lidojums viegls.
Tā arī mans aicinājums. Sūtiet gaišas un vieglas domas. Smaidiet un atcerieties labo, katru prieka un sajūsmas mirkli, ko šis cilvēks jums dāvājis. Ēģiptē snigs sniegs ik reizi, kad jūs par to dungosiet. Mazliet Donkihotu sevī varēsiet pamodināt kaut vai rīt.
Dziediet! Ar vieglumu dziediet un atcerieties ar smaidu.
Paldies! Es jau arī cenšos caur skumjām smaidīt un asarām dungot!