Ja kādreiz man bija sabiedriskā transporta stāstiņi, tad tagad, kad ar sabiedrisko transportu sanāk braukt vien dažas pieturas, šos stāstus nomainījuši rimi stāstiņi.
Stāsts pavisam vienkāršs un tas notiek gandrīz katru reizi, kad esmu veikalā un stāvu rindā pie kases. Kasiere sāk mani apkalpot un skaita pirkuma summu, kad blakus stāvošais cilvēks burtiski lien virsū, it kā tā viņš tiks apkalpots ātrāk, it kā tur vietas maz, vai arī izsalkums pēc tuvības, bet elementāru un pieklājīgu distanci prot ievērot tikai retais. Cilvēkam, kurš iepērkas pirms manis, vienmēr ļauju norēķināties un tikai tad nostājos pretim kasierei, jo no tās grūstīšanās nekas nemainās. Neviens ātrāk apkalpots netiek, taču tā stumšanās virsū ir pretīga.
Savulaik man pat bija teiciens, ka visi svešinieki, kas man pārāk tuvu stāv, ir zagļi. Gan veikalā, gan sabiedriskajā transortā :D Pat veca ome :D
Vakardien onkuliņš pirka šņabi un nostājies tik tuvu, tramīgi uzrauga pudeli, ka tik es to nepaņemu, kamēr viņš maksās. Laikam arī zagļu teorija :D taču tā vien knapi valdījos, lai nepateiktu, ka šņabīti viņš ātrāk nedabūs, kamēr es nebūšu samaksājusi par saviem pirkumiem un ka viņš var mierīgi pastāvēt kādu solīti tālāk.
Es neesmu homofobe, man tikai ir dikti jutīgs biolauks =P
Mani, savukārt, šausmīgi tracina situācijas pie bankomātiem. Es cilvēks gribu mierīgi izņemt savu dienišķo kapeiciņu, bet kādam obligāti ir jāpielien maksimāli tuvu.. Manī ieslēdzas paranoja un man sāk likties, ka tūlīt sajutīšu stroķi pie ribām..
izlasīju šo un sasmējos, jo man galvā asociācija ar vienu redzētu klipiņu par distances neieturēšanu :D
Nu i Tev asociācijas :D
nu labi, tas man tāds pārspīlēts salīdzinājums… :D :D mani parasti arī sabiedriskajā transportā tracina šie klāt līdēji.
pie bankomāta skaidrs – grib nopētīt pinkodu, transports atkal tāda kā pēkšņi kustīga reņģu kārba, bet nu ja veikalā burtiski kāpj uz galvas, tad kļūstu nikna gauži.
labi, ka trūkums, nav bieži uz veikalu jāiet;D
Klau, Knii!! Tad jau pie jums ir sabraukuši poļi!!! Jo mums veikalā tā ir ikdiena. Pie kases visi piespiežas cik vien tuvu var. Mums ar tas kretinē laukā, bet nu mēs jau mākam “netīšām” atkāpties un uzkāpt uz kājas, vai vēl kaut kā savādāk. :D Un galvenais, ka viņiem pašiem tas laikam liekas normāli. Tas nekas, ka rindā stāvēs tikai 3 cilvēki, visi būs “draudzīgi” saspiedušies. :)
Nē, nē, mums vietējie šitā darās. Visi praktizē Godmaņa pingvīnu teoriju. Esmu praktizējusi arī tā nostāties, lai nevar tik tuvu pienākt klāt, groziņu turu, lai šamējiem neērti, bet par uzkāpšanu uz kājas gan vēl nebiju iedomājusies :D
Būs jāuztaisa kāds eksperiments – distances ieturēšanas treniņi.
:) un es domāju, ka es viena cepos par šo virsū līšanu, manis bakstīšanu ar iepirkuma grozu un dvašas pušanu pakausī vai ausī.
Var jau būt, ka skanēs augstprātīgi, bet man tas šķiet kā trulums un pilnīgs takta izjūtas trūkums. Un mani , nez kāpēc, visbiežāk tā baksta krievu tautības cilvēki.
Es reizēm saņemos un aizrādu, lai gan tādējādi vēl saņemu negatīvas emocijas šalti.
Vajag atrast kādu maigu veidu, kā cilvēku pavirzīt soli tālāk. Tā kā man patīk peldēt pret straumi un mazliet izrunāties, tad kādu veidu pameklēšu. =) Pēc tam varēšu izstāstīt, kā man veicās.
Uzklepo virsū :)
Man darbā viens tāds tipiņš ir, kurš klusām pielavās pārāk tuvu klāt vai arī stāv vienmēr ceļā. Pāris reizes iebakstīju ribās, tiešām nejauši, un manā ceļā viņš vairs nestāv :)
Sasodītā spēja iztēloties ainiņas :D Iedomājos, kā nostrādātu nevainīga nošķaudīšanās…
Nu un urkšķēt varbū nevajag sākt, bet var jau kaut ko nomurmināt par Meksiku :)