Kad lietainajā un vēl tolaik pelēkajā laikā devos pasprēgāt pie kādas kundzes, kas ar pilnu pārliecību, grūzdama man rokās viņas trekno dienu albumu (nejaukt ar treknajiem kalvīšgadiem), centās pārliecināt, ka man nepieciešami visi tie pulverīši uztura bagātināšanai un ka tikai tā iespējams ne tikai uzturēt slaidumu, bet arī atbrīvoties no dažādām kaitēm. Veikusi mērījumus ar pārgudrelīgu aparātu, kas ne tikai noteica manu svaru, bet arī tauku, ūdens un visādus citādus manā ķermenī mītošo šūnu mērījumus. Galīgi nenorakstīja, bet slavēt arī neslavēja. Noteica, ka esot uz ko tiekties un aģitēja piedalīties kādā no pulverīšu burciņu sektas pasākumiem.
Man domāt, ka šī apvienība ar neko tā īsti nemaz neatšķiras no mormoņiem, vai kāda cita sludinātāju grupējuma. Ja vieni piesauc Dievu, tad otri taukus.. liekos, protams, un viņu galvenais bauslis ir par būšanu tievam.
Kad kundze taujājās par maniem ēšanas paradumiem un mana kuņģa attiecībām ar zivīm, noteicu, ka tās saldētās par zivīm neuzskatu, uz ko viņa demonstrēja visai izbrīnītu sejas izteiksmi. Nu tante, ko Tu brīnies! Ja Tev būtu tēvs kaislīgs makšķernieks, gribētu gan Tevi redzēt gardu muti ēdam pirms tam atkausētu, ceptu pangasijas fileju.
Garš ievads.
Visam pa vidu kaut kādā mirklī tante pulversektante zīmēja līknes un stāstīja stāstus par cukura līmeni, kuram kristies ļaut nedrīkstot un kuru strauji celt arī nedrīkstot, lai attiecīgi nepiedzīvotu tā vēlāku kritumu. Esot jātur līmenī!
Tad nu, lūk, jau otro dienu dzīvoju ar sajūtu, ka mans cukura līmenis nevienu brīdi pat nav pietuvojies nullei, kur nu vēl paslīdējis zem tās. Ne mirkli neesmu izjutusi badu vai spēcīgu izsalkumu un liekas, ka žoklis atrodas mūžīgajā. Ja meklētu kādus senlatviešu skaidrojumus, tad varētu pareģot, ka tas uz aukstu laiku (paskatoties laika prognozi, skaidrs, ka svētkos paduses nesvīdīs), vai arī kuņģis (kā kārtīgs maratonists) uzsācis pirms svētku treniņus (uz šo man norādīja zinošs kolēģis).
Īsāk sakot, ja zvanot uz mājām, jums otrā galā saka, ka no ezera līdz galda pārstrādei ir tikuši jau divi zandarti un asaris, ka kādā citā traukā gatavojas vista un vispār, tēvs uzposis dārza mājiņu, ir skaidrs, vecāki mājās gaida bērnus. Un šajā gadījumā pat nav svarīgi, vai uz svētkiem, vai vienkārši tāpat, jo tas viņu gaidīšanas prieks pārspēj visu!
Lai jums skaista, garda un burvībām pilna līgošana!
:) Paldies, lai gan nelīgošu! :)
Lai Tev izdevies laiks! ;)
Paldies, paldies |!!| Līgošu kaut kur – nezin kur….bet tev arī jauku līgošanu, lai, kur tas būtu. Sveiciens Latviešu Nacionālajos, Officālajos Dzeršanas Svētkos |!!!!| :dd
Tā kā ar Līgo svētkiem saistītu labu asociāciju nav, es nelīgošu.
Man ir kaloriju festivāls Ziemeļpolā! Par dzeršanu neko vēl nezinu, gan jau kādu alu iedzers, bet tam man nekad nav vajadzējis īpašus svētkus vai konkrētu dienu!
Līgo Līgo!
Sveiciens Līgām!
Kaloriju festivāls :D :D :D
Ar līdzjūtību noskatos uz pārkrauto iepirkumu ratu stūmējiem lielveikalos, kas lādējuši tos pilnus gatavojoties kārtējai Nacionālajai Izēšanās dienai :) Lieldienās olas, uz Līgo – siers un alus, bet Ziemassvētkos karstvīns un piparkūkas. Tā vajag, jo tādas ir tradīcijas. Nu, droši vien, ka vajag ar, tik man nez kāpēc vienmēr lielāku baudu ir saqādājusi nepakļaušanās šai masu psihozei. Gan jau kāds teiks – bet tad tev jau visas dienas vienādas! Jā – man katra diena kā svētki! :)