Vīrs melnā, vanabī terminators un jā

Katru rītu no mājas izeju vienā laikā, t.i., vienmēr par vēlu. Katru rītu man pretim nāk vieni un tie paši cilvēki un atbilstoši tam, cik ļoti par vēlu jau ir, es satieku viņus citu kvartālu ietvaros. Tad var noteikt, cik tieši ļoti par vēlu jau ir.

Viņš katru dienu ir baltā kreklā un melnā uzvalkā. Dienās, kad kāds saules stars ir bijis tik spītīgs un apspīd otru ielas pusi, ne to, pa kuru iet Viņš, Viņam ir melnas saules brilles. Tad nu es prātoju, kurp viņš tāds dodas un kur tieši tādā izskatā tur mazliet uz priekšu varētu strādāt. Viņa seja ir tik cieta, skatiens netverams un liekas, ka tūlīt, tūlīt viņš no kabatas izvilks to vālīti, kuru gluži kā filmā “Vīri melnā”, kādam novicina vai nozibsnī gar acīm un atmiņa izdzēsta.

Tajos rītos, kad vēl neesmu tik ļoti par vēlu, autobusā satieku Viņu – vīru ar ausī iebāztu flešu. Labi, lai būtu latviski – ar zibatmiņu ausī. Tas ir tas verķis, kurš kaut kādā veidā ir savienots ar telefonu, un, ja kāds tāda nēsātāju redz no otras puses un šis nēsātājs vēl runā, izskatās, ka viņš noteikti ir ar putniem. Ar kaijām, vai baložiem, bet pavisam noteikti ar putniem. Katru reizi, kad skatos uz šo vīru, iedomājos, ka viņš ir tāds “Gribubūtterminators”, un visticamākais zem parastās jakas viņš slēpj ne tikai kādas maģiskas bruņas, bet arī viņa it kā parastajām botām pavisam noteikti ir vairāk funkciju un iespēju kā iPhone telefonam. Par parastajām džinsenēm nemaz neizteikšos. Vanabī Terminators viņš ir.

Savukārt tas “jā” ir kāda meitene, kas signalizē, ka ne vella neesmu par vēlu. Esmu kā parasti – tieši laikā. Viņas gaita ir mazliet neparasta, proti, ja divdesmit centimetrus priekšā mums sāktos nākotne, tad viņas kājas būtu nākotnē, bet rumpis – pagātnē. Nē, es nesmejos, tikai viņa man atgādina dullos skolas gadus, kad skolas puikas šādas gaitas īpašniekus sauca par “priekša velkošā”.

Un tā katru rītu – uz priekšu, uz priekšu vien.
Lai kā tur arī būtu, viņi visi manu rītu padara neparastu un labi, ka tā.

Lai košs rīts, bet pagaidām – krāsaini sapņi!

P.S. Un vēl ir suns. Tas čaučau. Milzīgs spalvu kamols, gaišs ar zilu mēli. Tā vien gribas tajā ieslidināt pirkstus gluži kā aitādas paklājiņā. Ha un viegli pieglaust vaigu. Jā! Tagad gan viss.

Muzikālais noformējums raitam solim no Gaudi “Sufani”