„Tikai puravi? Tu joko. Un viss? Vairāk neko citu?” izbrīnīti pārjautāju pie vakariņu galda (kura man joprojām nav). Paturot prātā domu par puravu zupu, pēc dažām dienām lūkoju, kas par to visu sakāms citiem. Kāds devīgāks, kāds mazāk, bet pamatsastāvdaļa patiešām bija tikai viena – puravi.
Man patīk gatavot. Nē, nopietni. Ja vien tas nav jādara kā pienākums, lūdzu. Ja vēl virtuve būtu pieklājīgāka izmēra un tur varētu vismaz uzdejot, to visu darītu ar vēl lielāku prieku, taču brīžos, kad no rīta saule saglāsta muguru, es pat šo virtuves netikumu aizmirstu.
Sastāvdaļas:
* 2 – 3 normāla izmēra puravi
* 3 kartupeļi
* 1,5 L buljona (pēdējā laikā esmu iemanījusies uzvārīt gardu dārzeņu buljonu, tāpēc var iztikt arī bez gaļas)
* 150 – 200 ml baltvīna (arī bez šī var iztikt, jo nelielu skābuma devu pirmajā reizē ieguvu, piespiežot klāt citrona sulu)
* olīveļļa, sviests, sāls, pipari, kumīns, dažas lauru lapas
* skābs krējums
Un top zupa:
Patīk tās piecpadsmit minūšu receptes, pirms kurām sagatavošanās laiks ir vismaz pusstunda. Labi, šajā reizē stāsts nav par to, bet par sagatavošanos gan. Mazāk haosa, raitāka darba gaita.
Kārtīgi nomazgā puravus, jo smiltīm ir tendence sakrāties starp labām. Nomazgātos puravus sagriež gareniski uz pusēm un griež pusripiņās. Satraukumam nav pamata, zinu, izskatās ļoti daudz, taču tas viss sakritīsies.
Kartupeļus sagriež nelielos kubiņos.
Sasildītā katlā ar biezāku pamatni ielej olīveļļu (kādas pāris ēdamkarotes?) un pieliek gabaliņu sviesta. Man patīk, kā recepšu grāmatās mēdz rakstīt – pēc saimnieces/saimnieka ieskatiem. Uzkarsētajā eļļā un izkausētajā sviestā liek sagrieztos puravus. Šajā brīdī mēdzu pievienot arī kumīnu (prasās kaut ko ķimeņveidīgu šai zupai, manuprāt), jo tad tās sēkliņas kļūst mīkstākas, nekā tad, ja pievieno vēlāk. Papildus arī atraisās to smarža.
Pasautē kādas minūtes 7 – 10 un pievieno baltvīnu. Ļauj sutināties, lai izgaro viss alkohols. Paliks tikai sābenā garša, kas arī ir šis sastāvdaļas uzdevums. Pievieno kartupeļus, piparus, sāli (pēc saimnieces/saimnieka ieskatiem), lauru lapas (kuras pirms likšanas katlā viegli apdedzina, jo pateicoties šim rituālam, tās burvīgi smaržo) un pievieno buljonu. Parasti vāru tik ilgi, kamēr kartupeļi ir mīksti. Aptuveni 20 minūtes. Te nu būtu pašiem jāraugās, kurā brīdī bus gana.
Kad viss gatavs pasniedz ar skābu krējumu.
Esmu no tiem cilvēkiem, kuri protestē pret krējuma likšanu zupā, taču šai zupai krējums ir tieši tā, kā jābūt. Pilnai laimei vēl var pievienot kinzu, taču zinu, ka ļoti daudzi ko tādu par laimi nesauks.
Lai iet labumā!
*Foto ar kaligrāfijas vingrinājumiem ir kā arguments tam, ka kaut kur man taču ir jātrenējas.
** Ja kādu satrauc kaloriju skaits, tad atcerieties, vienīgās taukvielas ir tās dažas karotes olīveļļas un pikucītis sviesta. Viss.
Es arī pirmoreiz to gatavojot biju skeptiska, kas gan var sanākt no puraviem un kartupeļiem. Bet var gan un sanāk bezgala gardi. Es gan to gatavoju ar paštaisītu aļņa buljonu un krējumu kaut kā tomēr nespēju pielikt, jo tad tiek uzjumdītas atmiņas par piespiedu piena zupu ēšanu.
Zupā, ko vārīju Briselē bija tikai puravi, ūdens un tuč tuč sāls. Pavāra, sablenderē un gatavs! Smeķim mazliet ēvelēta parmezāna un kripatiņa trifeļu eļļas. Ja grib šikot – pārber ar apcepinātiem ciedru riekstiem
šī ir dievīga! un es gatavoju kā krēmzupu – visu sablendēju un pielieku mazliet saldo krējumu.. ņammmmma
Man ar` piemīt tas niķis blenderēt – citādāk atgādina (atkal jau bērnības traumas) lupatās savārīto kāpostu zupu. Tas ir tā, kad kāpostus savāra tik ļoti, ka to strēmeles atgādina ļenganas un bezgaršīgas lupatiņas un ja pa tam vēl patrāpās kāds līdzīgi savārīts pussīpols… Drošāk ir blenderēt. :)
Re, kā izrādās! Izmēģinājušas jau!
Esmu ēdusi gan tādu, gan tādu variantu un man patika abi, taču labprātāk pieturos pie šī, jo mana bērnības trauma ir speķa gabals zupā un tā te nav, kā arī laikam slinkums blenderi smērēt. Veseli ēduši!